Prasības bērna reģistrēšanai valstī nosaka tās valsts, kurā bērns reģistrējams, tiesību akti. Diemžēl Tieslietu ministrijas (turpmāk – ministrija) rīcībā nav informācijas par bērna reģistrācijas priekšnoteikumiem un īpatnībām katrā Šengenas zonas valstī. Tāpēc jautājumā par to, vai fakts, ka bērna tēvs nerūpējās par bērnu, varētu tikt atzīts par izņēmumu, kurā attiecīgā izziņa no šī tēva varētu nebūt nepieciešama, kā arī jautājumā par to, kā šis fakts attiecīgajām reģistrēšanas iestādēm konkrētajā Šengenas zonas valstī ir pierādāms, iedzīvotājai būtu ieteicams sazināties ar attiecīgās Šengenas zonas valsts kompetentajām iestādēm vai vērsties pie konkrētajā valstī praktizējoša jurista vai advokāta, kas varētu sniegt skaidrojumu par bērna reģistrācijas noteikumiem, iespējamiem izņēmumiem un citu būtisku informāciju.

Neskatoties uz minēto, papildus informējam, ka Latvijā fakts, ka bērna vecāki dzīvo šķirti vai ka viens no vecākiem pienācīgi nepilda savu pienākumu rūpēties par bērnu, automātiski nedod tiesības otram vecākam vienpersoniski izlemt būtiskus ar bērna attīstību saistītus jautājumus, tostarp noteikt bērna dzīvesvietu. Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk – Civillikums) 177. pantā noteikto “līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Turklāt minētā likuma 178. pants noteic, ka, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās un jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība”.

Tomēr vēršam uzmanību, ka Latvijas regulējums attiecībā uz situāciju ir piemērojams vien tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā. Līdzīgs nosacījums attiecas arī uz tiesu piekritību. Minētais izriet no vairākām gan Latvijas, gan Eiropas Savienības tiesību normām. Piemēram, Civillikuma 15. panta (“tiesiskās attiecības starp vecākiem un bērnu ir pakļautas Latvijas likumam, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta ir Latvijā”), Civilprocesa likuma 244.³ panta (“prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas”), Padomes 2003. gada 27. novembra regulas (EK) Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par regulas (EK) Nr.1347/2000 atcelšanu (turpmāk – Regula) 8. panta (“dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība”) u. c. Turklāt jāmin, ka bērna deklarētai dzīvesvietai šajos jautājumos ir minimāla nozīme, tā ir svarīga nacionālajās lietās, lai persona būtu sasniedzama attiecībās ar valsti un tās iestādēm, taču, risinot jautājumus par bērna aizgādības tiesībām ar pārrobežu elementu, būtiskākais ir konstatēt, kurā valstī ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Nosakot, kurā no valstīm ir bērna patstāvīgā dzīvesvieta, tiesa vadās no vairāku kritēriju kopuma. Tā, piemēram, Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi (lieta C 523/07), ka “bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir nosakāma, pamatojoties uz visiem katrā konkrētā gadījumā pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem. Līdztekus bērna fiziskajai klātbūtnei valstī vērā ir jāņem citi faktori, kas var liecināt, ka šai klātbūtnei nav pagaidu vai gadījuma raksturs un ka bērna dzīvesvietu raksturo zināma integrācija sociālā un ģimenes vidē. It īpaši vērā ir jāņem ilgums, regularitāte, apstākļi un uzturēšanās valsts teritorijā un ģimenes pārcelšanās šajā valstī iemesli, bērna pilsonība, bērna izglītošanas vieta un apstākļi, valodu zināšanas un bērna ģimenes un sociālie sakari minētajā valstī”. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka, kaut arī Civillikuma 7. pants nosaka, ka personai var būt vairākas dzīvesvietas, tā trešā daļa paredz, ka pagaidu dzīvesvieta nerada dzīvesvietas tiesiskās sekas. Noteikt, kur ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, ir tiesas kompetencē.

Ņemot vērā minēto,  ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir citā valstī, iesniedzējai būtu ieteicams vērsties pie attiecīgajā valstī praktizējoša jurista vai advokāta, lai iegūtu papildu informāciju, kā konkrētajā valstī juridiski varētu tikt atrisināti ar vecāku atbildību saistītie jautājumi. Un, lai gan situācijas juridiska atrisināšana un iespējamā tiesvedība varētu izrādīties laikietilpīgs process, tomēr, pat ja bērna reģistrācijas jautājums tuvākajā laikā tiks veiksmīgi nokārtots, iedzīvotājai līdz bērna pilngadībai var nākties saskarties ar aizvien sarežģītākām situācijām, kurās, lai nodrošinātu bērna interešu un tiesību aizsardzību, būtu nepieciešama bērna tēva piekrišana/atļauja. Visticamāk, arī saskaņā ar attiecīgās Šengenas zonas valsts tiesību aktiem, kamēr vecāku atbildības jautājums nav juridiski atrisināts, abiem bērna vecākiem ir vienādas tiesības un pienākumi. Un iespējams, tieši tādēļ attiecīgās Šengenas zonas valsts kompetentajām iestādēm, lai veiktu bērna reģistrāciju, nepieciešams saņemt otra vecāku piekrišanu/atļauju.

Papildus iedzīvotāja norāda, ka bērna tēvs nepiedalās bērna aprūpē un uzturēšanā. Ņemot vērā minēto, informējam, ka Civillikuma 179. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka “vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem”. Savukārt minētā likuma panta piektā daļa paredz, ka “minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu”.

Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra noteikumu Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 2. punkts noteic, ka “katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā:

• katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas;
• katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas”.

Ņemot vērā minēto, kā arī Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikto, ka strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa, informējam iedzīvotāju par iespēju vērsties tiesā ar attiecīgo prasības pieteikumu par uzturlīdzekļu piedziņu.

Papildus informējam, ka Latvijā kopš 2011. gada 18. jūnija piemēro regulu (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi, un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (turpmāk – Regula), kuras mērķis ir likvidēt šķēršļus uzturēšanas līdzekļu piedziņai Eiropas Savienībā, kas dod iespēju radīt tādu tiesisko vidi, kas ļauj uzturēšanas līdzekļu kreditoriem viegli, ātri un lielākoties bez maksas iegūt izpildes rīkojumu, kas brīvi un bez šķēršļiem izpildāms Eiropas tiesiskajā telpā.

Lai atvieglotu uzturlīdzekļu piedziņu no personām – parādniekiem, kas dzīvo citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, ar Regulu ir izveidots dalībvalstu sadarbības mehānisms, proti, visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir izveidotas centrālās iestādes, kas savā starpā sadarbojas, lai aizstāvētu uzturēšanas līdzekļu kreditoru intereses. Uzturlīdzekļu prasītāji var vērsties šajās centrālajās iestādēs, ja tiem nepieciešama palīdzība savu interešu aizstāvēšanai kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī.

Latvijas noteiktā centrālā iestāde ir Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija, Pulkveža Brieža iela 15, 2. stāvs, Rīga, LV-1010, tālrunis uzziņām: 67830626, fakss: 67830636, e-pasts: pasts@ugf.gov.lv, papildu informācija: www.ugf.gov.lv.