Saskarsmes tiesību institūts regulēts Civillikuma 181. pantā, kurā noteikts, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem. Savukārt katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Saskarsmes tiesība ir to tiesību kopums, kuras piemīt tam vecākam, kurš nerealizē bērna ikdienas aizgādību un vecāku šķirtas dzīves gadījumā nedzīvo ikdienā kopā ar bērnu. Saskarsmes tiesības realizēšanas kārtību – laiku, vietu, ilgumu – nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Civillikuma 182. pantā noteikts, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tādējādi situācijā, kad bērna vecāki nav varējuši vienoties par saskarsmes kārtību un šīs domstarpības nav varējusi noregulēt bāriņtiesa, strīds ir jāizšķir tiesai.

Jāņem vērā, ka, sniedzot atzinumu tiesai, bāriņtiesa galvenokārt vērtē, kāda saskarsmes kārtības īstenošana būtu atbilstošākā vislabākajām bērna interesēm. Tās katrā gadījumā nosakāmas individuāli, ņemot vērā vecāku attiecības, psiholoģisko raksturojumu, bērna personiskās vajadzības, bērna vecumu, veselības stāvokli, garīgās un fiziskās attīstības līmeni un virkni citu aspektu, kas tiek noskaidroti, cita starpā arī uzklausot paša bērna domas.

Nosakot saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, tiesa, izvērtējot bāriņtiesas atzinumu, kā arī pušu argumentus un lūgumus, var ļoti precīzi noteikt, kuru laika periodu (piemēram, konkrētu darbadienu pēcpusdienas, katra otrā nedēļas nogale u. tml.) bērns pavada pie tā vecāka, pie kura viņš nedzīvo. Turklāt, ja nepieciešams, var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai trešās personas klātbūtnē vai noteiktā vietā, ciktāl tas atbilst bērna interesēm. 

Līdz ar to šajā gadījumā vispirms jānoskaidro, vai patiešām, bērna mātei nodrošinot iespēju jebkurā laikā apciemot bērnu viņa jaunajā dzīvesvietā, tiks nodrošināti bērna emocionālajai labsajūtai atbilstošākie apstākļi. Pirmkārt, situācijas apraksts vedina domāt, ka bērna vecāku savstarpējās attiecības, kā arī bērna mātes attiecības ar bērna tēva tagadējo dzīvesbiedri nav labas. Otrkārt, ir vispārzināms, ka bērna emocionālajai labklājībai un harmoniskai attīstībai ir vēlams nodrošināt saprotamu, prognozējamu un harmonisku vidi. No vienas puses, atbilstoši Civillikuma 181. panta otrajai daļai tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem. Tas nozīmē, ka bērna mātei ir tiesības iepazīties, vai viņas bērna ikdienas dzīves apstākļi pie tēva ir pietiekami labi. Vienlaikus situācija, kad bērna māte pieprasa iespēju regulāri, kad viņai ienāk prātā (paziņošana vienu dienu iepriekš nevarētu tikt uzskatīta par savlaicīgu un prognozējamu), apmeklēt savu bērnu viņa dzīvesvietā, kur uzturas arī bērna tēva tagadējā dzīvesbiedre, iespējams, var iejaukt bērnu vecāku savstarpējos konfliktos un tādējādi negatīvi ietekmēt zēna emocionālo stāvokli un attīstību. Jāatzīmē – ja strīds par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību nonāk līdz tiesai, parasti prasītāji lūdz iespēju pavadīt laiku kopā ar bērnu savā dzīvesvietā vai citā viņa izvēlētā vietā. Ja vecāki ir izlēmuši turpmāk dzīvot šķirti, lūgums noteikt saskarsmi ar bērnu bijušā dzīvesbiedra ģimenes mājās nav ierasta prakse.