Šajā gadījumā nozīme ir tam, kādā formā noslēgta vienošanās par uzturlīdzekļiem bērnu uzturam (notariāla akta, notariāla akta, kas izpildāms tiesas sprieduma izpildes kārtībā vai citā formā), kā arī tam, vai līguma tekstā ir noteikts, līdz kādam vecumam (līdz pilngadības sasniegšanai vai līdz laikam, kad bērns pats sevi apgādā) ir jāveic noteikta apmēra uzturlīdzekļu maksājumi. Jebkurā gadījumā, mainoties apstākļiem, kas ietekmē maksājumu apmēru (piemēram, samazinās vai palielinās ienākumi), pusēm ir tiesības noslēgt jaunu vienošanos par uzturlīdzekļiem vai strīda gadījumā vērsties ar prasību tiesā par uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu vai samazināšanu. Brīdī, kad bērns sasniedz pilngadību, situācija mainās, tomēr uz Jūsu jautājumu nevar precīzi atbildēt, jo gan pienākums maksāt uzturlīdzekļus, gan to apmērs, ja bērns ir sasniedzis pilngadību, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem, kuri jāvērtē katrā gadījumā individuāli.

Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Taču, ja līdz pilngadības sasniegšanai bērns atrodas vecāku aizgādībā un vecāku pienākums uzturēt savu bērnu ir absolūts beznosacījuma pienākums, tad pēc astoņpadsmitās dzimšanas dienas galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi uzturēt. Tātad ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par darbnespējīgu.

Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, tad vecāks, kuram ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs uzturlīdzekļu apmēru samazināt vai izmaksu pārtraukt.

Runājot par uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam, jāņem vērā gan bērna faktiskās vajadzības, gan vecāka mantas stāvoklis un spēja maksāt uzturlīdzekļus. Piemēram, ir iespējams, ka meitai, uzsākot studijas augstskolā, ir nepieciešams papildu atbalsts (par jaunas dzīvesvietas īri, mācību līdzekļu iegādi, studiju maksu, transporta izdevumiem u. tml.), kas pārsniedz līdzšinējo uzturlīdzekļu apmēru. No otras puses, ja bērns strādā algotu darbu, var uzskatīt, ka viņš spēj pats sevi apgādāt. Vienlaikus būtu jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ja students strādā savā brīvajā laikā, piemēram, nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, lai turpinātu pilnvērtīgi mācīties pilna laika klātienē, tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka jaunais cilvēks cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj. Tomēr tas, iespējams, varētu būt pamats uzturlīdzekļu apmēra samazināšanai.

Ja līdzšinējā vienošanās paredz pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus līdz bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai, par turpmāko uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību Jums jāvienojas jau ar pilngadīgo meitu, izrunājot, kādi varētu būt ikmēneša tēriņi, lai nodrošinātu studijas, kādas ir Jūsu iespējas meitu atbalstīt. Jāņem vērā, ka strīda gadījumā meitai kā rīcībspējīgai personai ir tiesības celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu savam uzturam neatkarīgi no tā, par ko esat vienojušies ar otru vecāku, pirms vairākiem gadiem noslēdzot līgumu.