Maksa par ūdens cirkulāciju nekādi nevar palielināties vai samazināties, stāsta Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš. „Vienkāršoti skaidrojot, mājai piegādātais kopējais siltums sadalās trijās daļās: karstā ūdens sasildīšana, cirkulācija un apkure. No šiem trim komponentiem diviem jābūt tādiem, kam maksu var aprēķināt pēc noteiktiem tarifiem. Ziemā karstā ūdens un cirkulācijas tarifus pieņem par konstantiem lielumiem, bet maksu par apkuri iegūst aprēķinu ceļā. No kopējā siltuma daudzuma, ko patērē māja, atņem pirmo divu komponentu izmaksas, un tad paliek apkures izmaksas. Tās izdalot uz apkurināmās platības kvadrātmetriem, iegūst tarifu, kas var mainīties ik mēnesi atkarībā no patērētā ūdens daudzuma, āra gaisa temperatūras, mājas siltumnoturības un citiem apstākļiem. Sarežģītāk, protams, būs tad, ja dzīvokļos uz radiatoriem ir uzstādīti skaitītāji. Tad siltums dalās divās lielās daļās – karstais ūdens un apkure, kam atkal divi komponenti – individuālais un koplietošanas.

Vasarā ir citādi: kopējo siltuma daudzumu, ko padod mājai, veido divas pozīcijas – ūdens sasildīšana un cirkulācija. Tā kā divi nezināmie lielumi nevar būt, vienu pieņemam par zināmu, bet otru – par aprēķināmu. Par zināmo lielumu visbiežāk ņem cirkulāciju, un par tās tarifu un aprēķināšanas kārtību dzīvokļu īpašniekiem būtu jālemj sapulcē. Ja viņi nav aktīvi un nespēj nolemt, tad mājas pārvaldnieks tarifa noteikšanai patstāvīgi piemēro savu metodiku. Te var izmantot Ministru kabineta noteikumus Nr. 524 „Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem”(III daļa), kur minēti dažādi tarifu aprēķināšanas varianti. Ja iedzīvotājus tarifi neapmierina, viņi jebkurā brīdī var noteikt citu aprēķināšanas metodiku.

Ja piemēro kārtību, ka vasarā vienmēr ir vienādas ūdens sasildīšanas izmaksas, piemēram, trīs eiro par kubikmetru, tad ik mēnesi atkarībā no karstā ūdens patēriņa mainīsies cirkulācijas izmaksas.”