Situācijas apraksts vedina domāt, ka vecāku starpā ir ne tikai strīds par uzturlīdzekļiem, bet arī aizgādību (nevis adopciju, jo māte vai tēvs nevar adoptēt pats savu bērnu). Tāpēc vispirms sniedzam vispārīgu informāciju par to, ko nozīmē jēdziens “aizgādība” un kādas tiesības un pienākumus tas ietver.

Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir abu vecāku – mātes un tēva – aizgādībā. Aizgādības jēdziens un būtība ir nostiprināta Civillikumā, un ar to jāsaprot vecāku tiesību un pienākumu kopums visplašākajā nozīmē, kas ietver vēl citus, šaurākas nozīmes jēdzienus – kopīga aizgādība, ikdienas aizgādība, atsevišķa aizgādība, aprūpe, uzraudzība, saskarsmes tiesība.

Kas jāsaprot ar jēdzienu “bērna aprūpe”, definēts Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Atbilstoši Civillikuma 178. panta pirmajai un otrajai daļai kopīgi dzīvojoši vecāki aizgādību (tātad arī bērna aprūpi) īsteno kopīgi. Savukārt, ja bērna vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīgā aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecībā uz to no vecākiem, kurš ikdienā dzīvo kopā ar bērnu un nodrošina viņa ikdienas vajadzību apmierināšanu, tiesu praksē tiek lietots termins “ikdienas aizgādība”.

Lai gan katrs gadījums ir individuāls, tomēr situācijās, kad vecāki dzīvo šķirti, lielākoties bērns tomēr vairāk laika pavada (pastāvīgi dzīvo) pie viena no vecākiem, kurš ikdienā rūpējas par to, lai bērns apmeklētu skolu, interešu izglītības pulciņus, saņemtu ārstniecības pakalpojumus, kad tie nepieciešami, u.tml., tikmēr otram no vecākiem, pie kura bērns ikdienā nedzīvo, ir saskarsmes tiesības ar bērnu, piemēram, noteikts skaits pēcpusdienu darba dienās, nedēļas nogales, skolas brīvlaiks u.tml.

Tam no vecākiem, pie kā bērns ikdienā dzīvo, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no otra ikdienas aizgādības nodrošināšanai. Bērnam uzturs nepieciešams ne tikai “trīs dienas pa vakariem”, bet katru dienu – ēdiena, mājokļa, izglītības, ārstniecības pakalpojumu un citu vajadzību nodrošināšanai.

Valstī ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kāds vecākiem jānodrošina neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu. Šis pienākums ir absolūts un neapstrīdams. Tādēļ, ja sniegsiet prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, strīds varētu veidoties tikai par to, kuram no vecākiem nosakāma ikdienas aizgādība pār bērnu, proti, pie kā bērns turpmāk dzīvos ikdienā.

Tiesību aktos noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna ikdienas aizgādību, arī par tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, ir bērna intereses, jo likumā nav noteiktas kaut kādas priekšrocības tēvam vai mātei. Līdz ar to tiesai tādā gadījumā ir jāpārbauda un jāizvērtē vecāku objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem, vēlēšanās dzīvot kopā ar vienu vai otru no vecākiem un citi apstākļi). Taču, tā kā bērns jau dzīvo kopā ar Jums, domājams, tiesai nav pamata lemt par ikdienas aizgādības noteikšanu otram no vecākiem, pie kura dzīvot bērns nav pieradis.

Gadījumā, ja bērna tēvs izsaka draudus, ieteicams vērsties policijā ar iesniegumu. Ja strīds par bērnu tiks izšķirts tiesā, policijas ziņojums var noderēt, jo kalpos kā pierādījums, ka bērna tēvs ir draudējis sava bērna mātei, atteicies maksāt uzturlīdzekļus un tādējādi nav izrādījis rūpes par bērna emocionālo un materiālo labklājību.

Lai pilnvērtīgi aizstāvētu savas tiesības, vērts apdomāt iespēju piesaistīt ģimenes tiesībās kompetenta jurista palīdzību.