Dēlam palika 18 gadi, mācās 11. klasē vidusskolā. Tēvs pēkšņi paziņoja, ka nemaksās vairs alimentus, jo bērns ir pilngadīgs. Turklāt viņš nav maksājis alimentus 3 mēnešus vēl pirms tam un ir vēl parādā, kad dēlam bija 17 gadi. Drēbes viņš pēdējā gada laikā nav viņam vispār nopircis, visu es. Vēlos sniegt prasību tiesā, bet nezinu, vai ir jēga un cik prasīt. Tēva ienākumi uz rokas ir 4000 eiro (pats pateica, ieņem augstu amatu). Līdz šim viņš maksāja 150 eiro mēnesī. Vairāk neprasīju, jo pašai bija labi apmaksāts darbs un vilku, cik varēju, negribējās tērēt enerģiju uz to, jo viņš uzskata, ka 150 ir pietiekami un “netaisoties maksāt mana dzīvokļa kredītu”. Reiz jau mēģināju runāt, jo parēķināju, cik lieli ir izdevumi, – trešdaļa no izdevumiem, kas, manuprāt, attiecas uz bērnu (vienīgā mājokļa, kurā dzīvoju ar dēlu, kredīts un komunālie maksājumi (apkure, elektrība, internets (e-klasei vajag internetu), skolas pusdienu nauda, telefons, frizieris, futbols, ēšana mājās) – un kopā sanāca ap 400 eiro, un tas ir bez apģērba, skolas ekskursijām un izklaidēm. Tātad man būtu tiesības prasīt pusi - 210 eiro? Vai pareizi saprotu? Kādu laiku biju bez darba, tagad dabūju jaunu, bet ienākumi saruka par 30%, un bez šiem alimentiem vispār iztikt šobrīd nevaram. Dēls dzīvo pie manis, tēvu redz katras otrās brīvdienas. Viņš uzskata, ka man nav tiesību prasīt vairāk par 150 eiro, tagad pēc pilngadības vispār tādu nav. Vai tā ir? Vai kredīts par dzīvokli, kurā bērns dzīvo jau desmit gadus un kuru pirku par savu naudu, lai nebūtu jāmētājas par īrētiem, lai bērnam būtu jumts virs galvas, netiek skaitīts? Mans kredīts (250 eiro) ir mazāks nekā īre par tādu dzīvokli. Mums bērna tēvs dzīvokli neatstāja, jo pameta mani stāvoklī un aizgāja pie citas, ar kuru jau izšķīries, un jau ir trešā sieva un vēl divi bērni. Pa šo laiku, kad es kā vientuļā māte sitos pa dzīvi, lai bērnam nodrošinātu normālu dzīvi, viņš jau uzcēlis divas mājas savām pēdējām divām sievām, braukā ar dārgu mašīnu, ārzemju ceļojumos utt. Diemžēl skumji, ka internetā ir informācija tikai par minimālo uzturlīdzekļu apmēru, bet nekur nav pateikts apmērs, kādu māte var prasīt, ja tēvs ir turīgs un gatavs maksāt, piemēram, tikai 100 eiro. Vai tiešām ir tā, ka pat tad, ja tēvs pelna 4000 eiro, māte saņem, piemēram, 800, uz bērnu attiecināmie izdevumi ir, piemēram, 400, tiesā var prasīt tikai minimumu? Vismaz tā izriet no informācijas, kas atrodama. Vai tiešām nevarēja traktēt likumu tā, ka alimentu apmērs, piemēram, ir 30% apmērā no tēva algas, bet ne vairāk kā 1/5 no izdevumiem, kas saistīti ar bērna uzturēšanu, un tad vēl kādas atkāpes par īpaši slimiem bērniņiem un citiem ārkārtas gadījumiem? Šā brīža likums runā tikai par minimālo, un tēvi to izmanto – uzskata, ka bērnam vairāk nevajag. Vai tiešām bērni ir to vērti? Sanāk, ka bagāti papuči dzīvo glauni, bet viņu bērni, kas varētu dzīvot labāk, pakļauti nabadzībai, jo mātes velk kā nu var un spiestas atteikties no daudz kā. Naudas man advokātiem nav, jo, kā jau teicu, esmu īslaicīgās grūtībās un bez alimentiem, kamēr bērns pabeidz skolu, nevaram.
Civillikuma 179. panta pirmā daļa noteic vecāku pienākumu uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.
Uzturlīdzekļu apmērs ir atkarīgs no mantiskā stāvokļa un spējām nodrošināt uzturu savam bērnam. Tāpēc normatīvos aktos nav noteikts precīzs uzturlīdzekļu apmērs, jo katra situācija ir atšķirīga un attiecīgi izvērtējama. Piemēram, noteikt uzturlīdzekļu apmēru 30 procentu apmērā no algas visos gadījumos būtu nesamērīgi, jo personas aprūpē var būt vairāki bērni. Taču, lai nebūtu tā, ka tēvs pasaka, ka naudas viņam nav un tāpēc uzturlīdzekļus nemaksās, Civillikuma 179. panta piektajā daļā ir noteikts, ka uzturlīdzekļi Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā ir jānodrošina jebkurā gadījumā – neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu. Augstākās tiesas Senāts 2012. gada 28. septembra spriedumā lietā Nr. SKC 1024 ir paudis atziņu, ka Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” noteiktais minimālais slieksnis piedzenams tikai tad, ja atbildētājam ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad viņš objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekamā apmērā. Tātad vēlme sniegt savam bērnam materiālo atbalstu apmērā, kas nepārsniedz valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kāds savam bērnam ir jānodrošina pat darba nespējīgām personām, ir nepamatots.
Ja rodas strīds par uzturlīdzekļu apmēru, tas jāizšķir tiesā. Bērna māte, kuras ikdienas aizgādībā atrodas bērns, var sniegt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu lielākā apmērā par minimālo, un praksē tas tiek arī bieži darīts. Tādā gadījumā tiesai ir jāiesniedz pierādījumi, kas apliecina, kāpēc bērna aprūpei ir nepieciešams tieši tāds uzturlīdzekļu apmērs, nevis lielāks vai mazāks. Proti, katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru (čeki, rēķini, izziņas).
Attiecībā uz jautājuma pirmo daļu par uzturlīdzekļiem pilngadīgam bērnam jāuzsver, ka Civillikums nenosaka precīzu vecumu, kuram iestājoties vecāku pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus izbeidzas. Pilngadība nav kritērijs, lai pārtrauktu uzturlīdzekļu nodrošināšanu. Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi uzturēt. Ja bērns turpina mācīties pilna laika klātienē, kas nav savienojams ar darbu, viņam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Šādā gadījumā prasība tiesā kā pilngadīgai personai jāsniedz bērnam pašam.
Vairāk lasiet LV portāla skaidrojumā “Uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas. Ko paredz likums un ņem vērā tiesa”.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!