Insults ir tikai viens piemērs. Līdzīgi jautājumi rodas pēc traumām, operācijām un daudzām citām saslimšanām. Cilvēkam vienlaikus var būt nepieciešama ārstēšana, rehabilitācija, tehniskie palīglīdzekļi un aprūpe mājās. Viņa vajadzības ir savstarpēji saistītas, bet atbildība par palīdzību sadalīta starp veselības un labklājības nozari.
Pārejā no vienas nozares pakalpojumiem uz otras palīdzību rodas aprūpes aklā zona – līdzīgi kā automašīnas atpakaļskata spogulī. Cilvēks ir tepat, bet atbildīgās iestādes var nepamanīt, ka viņš palicis bez nepieciešamās palīdzības.
Veselības un Labklājības ministrijas apvienošana ļautu kopīgi plānot cilvēkam nepieciešamo ārstēšanu un aprūpi un pārdomātāk izmantot valsts līdzekļus. Vienai politiskajai vadībai būtu jāatbild par palīdzības nepārtrauktību un jāvērtē abu nozaru kopējie izdevumi.
Jelgavas slimnīcas vadības darbā ikdienā redzu abas problēmas puses. Grūtības saņemt palīdzību pirms nonākšanas slimnīcā palielina tās slodzi. Nesaskaņota aprūpe pēc izrakstīšanās apdraud pacienta atveseļošanos. Abos gadījumos sekas izjūt cilvēks, viņa ģimene un valsts budžets.
Viena vadība un atbildība par visu aprūpes ceļu
Latvijā abas jomas jau bijušas vienā ministrijā. Labklājības ministriju 1991. gada nogalē izveidoja, apvienojot vairākas institūcijas, tostarp Veselības aizsardzības un Sociālās nodrošināšanas ministriju. Atsevišķa Veselības ministrija sāka darbu 2003. gada 1. februārī.1
Veselības un sociālās politikas kopīga pārvaldība pastāv arī Somijā un Zviedrijā. Ministriju kompetences atšķiras, tomēr veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi katrā no šīm valstīm ir vienas ministrijas atbildībā.2
Pašlaik katrai ministrijai ir savas prioritātes un budžets. Aprūpes mājās izmaksas var rasties vienā budžetā, bet ieguvums – mazāka vajadzība pēc ārstēšanas slimnīcā – citā. Vērtējot katras nozares izdevumus atsevišķi, ir grūtāk pieņemt lēmumu, kas dod lielāko labumu cilvēkam un valstij kopumā.
Vienota politiskā vadība noteiktu prioritātes un lemtu par abu jomu finansējumu. Struktūras maiņa šo problēmu automātiski neatrisinās. Iedzīvotājs būtu ieguvējs, vienoti plānojot pakalpojumus, saskaņoti tos finansējot un skaidri nosakot pienākumus.
Nepieejama turpmākā aprūpe palielina slimnīcas izmaksas
Pacients var būt gatavs izrakstīšanai, bet paliekt slimnīcā, jo nav pieejama turpmākā aprūpe. Viņš aizņem gultasvietu un saņem slimnīcas personāla palīdzību reģionālajā slimnīcā, lai gan viņa vajadzībām jau būtu piemērotāks cits pakalpojums. Vienlaikus šo vietu gaida nākamais pacients.
ESAO un Eiropas Komisijas 2018. gada pārskatā citētā starpvalstu pētījumā aizkavētas izrakstīšanās izmaksas novērtētas no 230 līdz 650 eiro par pacientu dienā.3 Tie nav Latvijas izmaksu aprēķini, taču piemērs parāda cenu, ko veselības aprūpe maksā par nepieejamu palīdzību nākamajā posmā.
Somijas pieredze rāda arī risinājumu. ESAO apkopotajos pētījumos izbraukuma aprūpes komandu darbs ilgstošās aprūpes iestādēs saistīts ar aptuveni 20–30 procentu samazinājumu neatliekamu uzņemšanas gadījumu skaitā, kuros pacienta stāvoklis bijis mazāk akūts. Minēts arī 14 procentu izmaksu ietaupījums uz aprūpes iestādes iemītnieku.4 Palīdzības sniegšana dzīvesvietā var mazināt nepieciešamību cilvēku nogādāt slimnīcā.
Pirms pacienta izrakstīšanas skaidri jāzina, kas palīdzēs nākamajā atveseļošanās posmā. Lai pārvestu pacientu uz austāka vai zemāka līmeņa slimnīcu terapijas turpināšanai, ārsti ir spiesti meklēt iespējas, pat personīgi apzvanot savus kolēģus. Slimnīcām izdevīgāk ir nodrošināt gultasvietu plānveida pacientam, nevis ņemt gados vecāku pacientu ar ilgstošu hronisku saslimšanu. Pareizi būtu operācijas veikt tur, kur ir tam paredzēta infrastruktūra un speciālisti. Savukārt atveseļošanās periodu nodrošināt cita līmeņa veselības aprūpes iestādēs.
Cilvēkam pašam nevajadzētu kļūt par problēmu un vienīgo saikni starp iestādēm.
Pacients netiek pie ģimenes ārsta. Slodzi pārņem slimnīca
Jelgavas slimnīcas uzņemšanas nodaļā ikdienā ierodas arī cilvēki ar sūdzībām, kuras būtu iespējams risināt ģimenes ārsta praksē. Pacienti stāsta, ka nav varējuši ārstu sazvanīt, konsultācija jāgaida vairākas dienas vai nav skaidrs, pie kā vērsties ārsta prombūtnē. Daļa ierodas pēc ģimenes ārsta ieteikuma, lai slimnīcā saņemtu izmeklējumus.
Cilvēks meklē palīdzību tur, kur to var saņemt. Uzņemšanas nodaļas mediķiem jāpārņem arī primārās aprūpes darbs. Pieaug gaidīšanas laiks, un mediķiem atliek mazāk laika pacientiem, kuriem nepieciešama neatliekama palīdzība. Slimnīcas pakalpojumu samazināšana, neatrisinot ģimenes ārstu pieejamības problēmas, ierobežo palīdzību arī tiem cilvēkiem, kuri to nav saņēmuši primārajā aprūpē. Slimnīcu reformas rezultātā Jelgavas slimnīcas uzņemšanas nodaļas finansējums tiek samazināts par 960 254 eiro.
Slimnīcai jāuzņemas nepieejamas primārās aprūpes radītā papildu slodze, vienlaikus zaudējot gandrīz miljonu eiro šī darba nodrošināšanai. Jelgavas slimnīcas vērtējumā aptuveni 70 procenti uzņemšanas nodaļas pacientu ierodas ar veselības problēmām, kuras būtu risināmas ģimenes ārsta praksē. Šāds īpatsvars liek vispirms jautāt, kāpēc cilvēki vajadzīgo palīdzību nesaņem primārajā aprūpē un kā šo situāciju novērst. Finansējuma samazināšana slimnīcai neatrisina iemeslus, kuru dēļ pacienti tajā nonāk.
Ministriju apvienošana pati par sevi ģimenes ārstu pieejamību neatrisinās. Šis piemērs parāda nepieciešamību pakalpojumus plānot kopā: vienā vietā nepieejama palīdzība palielina slodzi citā. Līdzīgas sekas rodas pēc izrakstīšanās, ja cilvēks nesaņem rehabilitāciju vai sociālo aprūpi.
Reģionālo slimnīcu stiprināšana palīdz arī Rīgai
Jelgavas slimnīcas nozīme sniedzas pāri pilsētas un novada robežām. Saskaņā ar pašvaldības publicēto informāciju Neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļā 2025. gadā palīdzību saņēma 34 522 pacienti – par 35 procentiem vairāk nekā 2021. gadā. Pacienti Jelgavas slimnīcā NMPD atved pacientus gan no Jelgavas, gan Olaines, Bauskas, Dobeles, Rīgas, pat Liepājas un Ventspils.
Aptuveni 30 procenti pacientu bija no teritorijām ārpus Jelgavas pilsētas un novada.5
Šie dati parāda, kāpēc slimnīcas finansējums jāvērtē visas reģiona veselības aprūpes kontekstā. Pakalpojumu attīstība Jelgavā dod iespēju nodrošināt palīdzību tuvāk dzīvesvietai un atslogot Rīgas slimnīcas, saglabājot sadarbību ar universitāšu slimnīcām sarežģītākas ārstēšanas gadījumos.
Finansējuma samazinājums vienā iestādē vēl nenozīmē ietaupījumu valstij. Pacientu vajadzības nepazūd – tās pārvietojas uz citām iestādēm vai paliek neapmierinātas.
Reģionālo slimnīcu kapacitāte nepieciešama arī valsts gatavībai krīzēm. To nevar radīt vienā dienā. Vajadzīgi pieredzējuši darbinieki, aprīkojums un ikdienā strādājoši pakalpojumi.
Atbildība par personāla trūkumu nevar palikt tikai slimnīcu vadītājiem. Speciālistu pārvilināšana starp iestādēm kopējo trūkumu nemazina. Valstij jāplāno viņu sagatavošana un piesaiste reģioniem, vērtējot vajadzības ārstēšanā, rehabilitācijā un ilgstošajā aprūpē.
Jāvērtē pacienta ieguvums un kopējās izmaksas
Slimnīcu apmaksā nozīme ir diagnožu kodēšanai un ārstēšanas gadījuma sarežģītībai. Precīza uzskaite ir nepieciešama, taču tā vēl nepasaka, ko pacients ārstēšanā ieguvis.
Pēc smagas slimības nozīmīgs rezultāts var būt atgūta spēja pašam pārvietoties, atgriešanās darbā vai mazāka nepieciešamība pēc tuvinieku palīdzības. Pacientu pieredzes aptaujas savukārt ļauj noskaidrot, vai cilvēks saprata norādījumus un zināja, ko darīt pēc izrakstīšanās. Šiem rezultātiem jābūt nozīmei arī aprūpes kvalitātes un finansējuma vērtēšanā.
Latvijā jāuzskaita dienas, kuras pacienti pavada slimnīcā turpmākās aprūpes nepieejamības dēļ, un jāvērtē atkārtotas hospitalizācijas gadījumi, kurus savlaicīga palīdzība būtu ļāvusi novērst.
Kopīgi finansēti veselības un sociālās aprūpes pilotprojekti reģionos ļautu pārbaudīt risinājumus pirms plašākas ieviešanas, to rezultātus vērtējot pēc palīdzības pieejamības, pacienta ieguvuma un kopējām izmaksām.
Cilvēkam nav jādomā, kur beidzas vienas nozares atbildība un sākas otras. Viņam ir jābūt drošam, ka gan šodien, gan rīt palīdzība viņam būs nodrošināta.
Valsts pienākums ir panākt, lai šī palīdzība būtu pieejama un, izejot no slimnīcas, pacientam nebūtu jānonāk citas ministrijas aprūpes aklajā zonā.
1 Labklājības ministrija, “Vēsture”; Veselības ministrija, “Par Veselības ministriju”. Latvijas veselības un labklājības jomu kopīgā pārvaldība un atsevišķas Veselības ministrijas izveide 2003. gadā.
2 Somijas Sociālo lietu un veselības ministrijas un Zviedrijas Veselības un sociālo lietu ministrijas oficiālā informācija par to kompetenci.
3 ESAO un Eiropas Komisija, Health at a Glance: Europe 2018, sadaļa par izrakstīšanās kavējumu mazināšanu.
4 ESAO, The Economic Benefit of Promoting Healthy Ageing and Community Care, sadaļa par veselības sistēmu pielāgošanu novecojošai sabiedrībai; Somijas izbraukuma aprūpes komandu piemēri.
5 Jelgavas valstspilsētas pašvaldība, “Jelgavas pilsētas slimnīca paplašinās uzņemšanas nodaļu”, 23.09.2024. Dati par uzņemšanas nodaļas pacientu skaitu, tā pieaugumu un pacientu dzīvesvietu.
