Prasītāja lietā ir sporta aģentūra, kas 2009. gadā bija noslēgusi līgumu par karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu nepilngadīgam basketbolistam, kuru pārstāvēja viņa vecāki kā likumiskie pārstāvji. Saskaņā ar līgumu spēlētājs turpmākos 15 gadus apņēmās maksāt prasītājai atlīdzību – desmit procentus no saviem neto ienākumiem, un viņam bija aizliegts vienoties par spēlēšanu basketbola klubos bez prasītājas rakstiskas piekrišanas. Kā apgalvo prasītāja, spēlētājs pārkāpis šo līguma noteikumu, vienojoties par sadarbību ar citu aģentu un noslēdzot līgumus ar profesionāliem basketbola klubiem, tādēļ ir cēlusi prasību par līgumā paredzētās atlīdzības summas piedziņu par laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam.
Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa un Rīgas apgabaltiesa prasību noraidīja. Apgabaltiesa konstatēja, ka līguma punkts, par kurā paredzēto atlīdzību celta prasība, iepriekš jau ticis izvērtēts un atzīts par spēkā neesošu no līguma noslēgšanas brīža citā pušu savstarpējā tiesvedības procesā, kurā celta prasība par atlīdzības piedziņu par laikposmu līdz 2014. gadam, tādēļ šo vērtējumu var ņemt vērā izskatāmajā lietā, kurā ir tas pats prasības pamats un puses. Līdz ar to tiesa konstatēja, ka šis noteikums nav piemērojams, lai izšķirtu izskatāmo lietu, un prasība tika noraidīta.
Senāts šajā lietā vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumiem par patērētāja jēdzienu sporta jomā, kā arī par pielīgtās atlīdzības skaidrību un pārskatāmību, īpaši arī pievēršot uzmanību apstāklim, ka patērētājs šajā gadījumā bija nepilngadīgs, bet uzņemtās saistības – ilgtermiņa.
Vadoties no Eiropas Savienības Tiesas izteiktajām atziņām, Senāts secināja, ka Latvijas tiesu secinājumi iepriekšējā civillietā atbilst Eiropas Savienības tiesību pareizai piemērošanai, tādēļ abas lietas atzīstamas par vienveidīgām un agrākajā lietā izdarīto secinājumu izmantošana nav ietekmējusi lietas izspriešanas pareizību. Apelācijas instances tiesa pareizi atzinusi, ka pušu noslēgtais līgums ietilpst patērētāju tiesību jomā, un pamatoti vērtējusi, vai līguma noteikums par atlīdzību ir formulēts skaidri un saprotami, kā arī izvērtējusi tā atbilstību pieņemtajai tirgus praksei. Senāts atzina, ka situācijā, kas kopumā nav atbilstoša pušu ekonomisko interešu līdzsvaram, nepilngadīgs sportists nebūtu piekritis līgumā noteiktajam atlīdzības apmēram, ja pretējā puse būtu pret viņu izturējusies godīgi un līdzvērtīgi, nevis vienpusēji noteikusi atlīdzības apjomu atbilstoši saviem ieskatiem. Vienlaikus Senāts norāda, ka, tā kā puses skaidri paudušas gribu noslēgt atlīdzības līgumu, konkrēto līguma noteikumu atzīšana par netaisnīgiem nenozīmē, ka prasītājai nevarētu būt tiesības uz atlīdzību par faktiski sniegtajiem pakalpojumiem.
Lieta SKC-1/2026 (C68353420)
