Ģenerāladvokātes secinājumi lietā C-553/24 Assemblée nationale/Parlaments un Padome
Pamatojoties uz 2. protokola 8. pantu, Francijas Republikas Nacionālās asamblejas, kas ir viena no Francijas parlamenta palātām [2], deputātu mazākums lūdz atcelt ES regulu par patvēruma un migrācijas pārvaldību [3] pilnībā vai, pakārtoti, atcelt tās daļu, kas attiecas uz solidaritāti [4].
Šī regula ievieš obligātu solidaritātes mehānismu, lai atbalstītu dalībvalstis, kuras saskaras ar migrācijas spiedienu. Tas tiek darīts, izveidojot pārcelšanas sistēmu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem. Nacionālā asambleja apstrīdēja šo sistēmu kā tādu, kas kaitē dalībvalstu suverenitātei, nacionālajai identitātei un integritātei, jo tām ir pienākums savā teritorijā uzņemt trešo valstu valstspiederīgos, uz kuriem attiecas šādi pārvietošanas pasākumi. Tādēļ Nacionālā asambleja, ko atbalsta Ungārija, apgalvo, ka šī regula pārkāpj subsidiaritātes principu. Tā šīs nostājas pamatošanai izvirza piecus prasījumus. Parlaments un Padome, kurus atbalsta Grieķija, Spānija un Komisija, apstrīd lielākās daļas no šiem prasījumiem pieņemamību. Tie apgalvo, ka iebildumi, kas pamato prasību, kura celta saskaņā ar 2. protokola 8. pantu, var attiekties vienīgi uz subsidiaritātes principu, bet dažu Nacionālās asamblejas prasījumu gadījumā tas tā nav.
Šodienas secinājumos ģenerāladvokāte T. Čapeta [T. Ćapeta] atzīst šīs lietas novitāti un, pirmkārt, izvērtē Tiesas kompetenci izskatīt šo lietu. Ģenerāladvokāte norāda, ka, lai gan prasībai, kas celta saskaņā ar 2. protokola 8. pantu, un tipiskai atcelšanas prasībai saskaņā ar LESD 263. pantu ir viens un tas pats priekšmets, proti, Savienības tiesību akta atcelšana, pirmo var uzskatīt par īpašu (sui generis) atcelšanas prasību, attiecībā uz kuru Vispārējai tiesai nav skaidri atzīta kompetence. Tādēļ ģenerāladvokāte uzskata, ka Tiesas kompetencē ir lemt par prasību, ko cēlis valsts parlaments, pamatojoties uz 2. protokola 8. pantu.
Otrkārt, izvērtējot lietas pieņemamību, ģenerāladvokāte aicina Tiesu nošķirt subsidiaritātes principu no citiem principiem, kas saistīti ar kompetenču sadalījumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, proti, no pilnvaru piešķiršanas un proporcionalitātes [samērīguma] principiem. Lai gan visu trīs federālo principu mērķis ir panākt optimālu lēmumu pieņemšanas līmeni, viņa uzskata, ka prasījumu, ko iesniedzis valsts parlaments, pamatojoties uz 2. protokola 8. pantu, ir pieņemami tikai tiktāl, cik tie attiecas uz subsidiaritātes principu; prasījumi par šiem diviem pārējiem principiem nav pieņemami. Līdz ar to ģenerāladvokāte uzskata, ka pieņemams ir tikai prasījums, kurā apgalvots, ka dalībvalstis būtu spējušas efektīvāk nekā Eiropas Savienība risināt problēmas, ko radīja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju masveida pieplūdums. Turpretī citi Nacionālās asamblejas prasījumi, piemēram, par to, ka Savienībai nav kompetences pieņemt regulu, par obligātā solidaritātes mehānisma iespējamajām negatīvajām finansiālajām sekām un par pārcelšanas sistēmas lietderību, neattiecas uz subsidiaritātes principu un tāpēc nav pieņemami.
Treškārt, izskatot šo pieņemamo prasījumu, ģenerāladvokāte uzsver, ka saskaņošanai nevajadzētu būt jebkāda tiesību aktu kopuma mērķim, bet drīzāk kā iespējamam līdzeklim, lai sasniegtu piemērotu un atsevišķu mērķi. No šāda viedokļa Tiesai būtu jāpieprasa iestādēm pienācīgi izskaidrot savu vērtējumu par iemesliem, kuru dēļ ir vajadzīga rīcība Savienības līmenī un kuri pārsniedz vienkāršu vēlmi veikt saskaņošanu. Šādam izskaidrojumam nevajadzētu būt stereotipiskam, bet gan balstītam uz katra likumdošanas akta īpatnībām. Šāds “individualizēts” pamatojums liktu iestādēm jēgpilni izvērtēt, vai Savienībai ir jārīkojas konkrētā situācijā. Turklāt tas ļautu Tiesai izlemt, vai šāda ES rīcība šķiet pamatoti nepieciešama.
Ģenerāladvokāte T. Čapeta no tā secina, ka šajā lietā izvirzītie iemesli rīcībai ES līmenī šķiet pamatoti un ka Nacionālā asambleja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai atspēkotu šādu secinājumu. Līdz ar to ģenerāladvokāte ierosina Tiesai noraidīt vienīgo Nacionālās asamblejas prasījumu par subsidiaritātes principu kā nepamatotu un noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.
| PIEZĪME. Ģenerāladvokāta secinājumi Tiesai nav saistoši. Ģenerāladvokāta uzdevums ir, rīkojoties pilnīgi neatkarīgi, piedāvāt Tiesai juridisku risinājumu viņam nodotajā lietā. Tiesas tiesnešu apspriedes par šo lietu sāksies tikai tagad, un spriedums tiks pasludināts vēlāk. PIEZĪME. Atcelšanas prasībā tiek lūgts atcelt Savienības tiesībām pretrunā esošus Savienības iestāžu aktus. Ievērojot konkrētus nosacījumus, dalībvalstis, Eiropas iestādes un privātpersonas var vērsties Tiesā vai Vispārējā tiesā ar atcelšanas prasību. Ja prasība ir pamatota, tiesību aktu atceļ. Attiecīgajai iestādei ir jāaizpilda juridiskais vakuums, kas varētu rasties šā akta atcelšanas dēļ. |
[1] Protokols (Nr. 2) par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu.
[2] Francijas Republikas Nacionālā asambleja ir Francijas parlamenta apakšpalāta, kurā ir 577 deputāti, savukārt augšpalāta ir Senāts, kurā ir 328 senatori.
[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1351 (2024. gada 14. maijs) par patvēruma un migrācijas pārvaldību. Šī regula ir daļa no jaunā ES Migrācijas un patvēruma pakta, kas ir ES pasākumu kopums, ar ko reformē ES patvēruma un migrācijas tiesisko regulējumu.
[4] Regulas IV daļa.
