Par Valmieras novada pārstāvēšanu sportā, pierādot savas pārcilvēciskās spējas un tādējādi iedvesmojot gan sportistus, gan ikvienu par to, ko iespējams sasniegt ar nenogurstošu darbu, par regulāru dalību ultramaratonos gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām, vienmēr uzsverot savu piederību Valmierai, kas palīdz popularizēt pilsētu kā vietu, no kuras nāk izcili, mērķtiecīgi un fiziski izturīgi cilvēki, par augstu pašdisciplīnu, neatlaidību un vēlmi sevi attīstīt – vērtības, kas ir būtiskas ne tikai sportā, bet arī sabiedrībā kopumā, par izciliem sniegumiem sportā, tostarp 2025. gadā uzvarot ultramaratonā Rīga–Valmiera, jau trešo reizi kļūstot par uzvarētāju izturības pārbaudījuma “Backyard ultra” skrējienā “Lūša pēdās 2025”, pārliecinoši uzvarot Latvijas čempionātā 24 stundu skrējienā, kurā sasniegts ne tikai jauns Latvijas, bet arī pasaules rekords V-50 vecuma grupā, apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” 2025. gada 16. novembrī saņēma ultramaratonists, skriešanas entuziasts Ritvars Kalniņš.
“Bērnībā man patika basketbols, skriešana bija tikai tik daudz, cik kopā ar brāli un draugiem spēlējoties izskrieti un izložņāti Pārgaujas mežiņi, ierīkojot sev štābiņus, un obligātie krosi skolā. Garos gabalus skriet sāku salīdzinoši nesen, pirms kādiem 12 gadiem, kad viss pajuka, dzīve sāka iet uz leju un izpriecas ņēma virsroku. Kad pie 40 gadu sliekšņa atskaties atpakaļ un saproti, ka nekā tur īsti nav, par ko ar sevi lepoties, tad gribas kaut ko mainīt. Radās sapnis noskriet pusmaratonu, maratonu, lai varu uzsist sev uz pleca, ka esmu to paveicis. Nebija viegli. Sākot skriet garos gabalus, 42 kilometru maratons man bija ļoti nozīmīgs sasniegums. Tagad 107 kilometru skrējiens Rīga–Valmiera man nešķiet tik traki, cik toreiz grūti bija noskriet maratonu. Tagad jau maratona distance līdzvērtīga tam, kā toreiz likās piecu kilometru gabals. Ir pierasts, ka skrienu ļoti daudz. Mēnesī kādus 800 kilometrus sasniedzu. Neuzskatu, ka tas ir pārcilvēciski, ir mainījušās manas vērtības un skats uz dzīvi,” stāsta Ritvars Kalniņš.
Treniņu programmas Ritvaram nav, svarīgākais ir ieklausīties sevī un saglabāt kustības prieku. “Dzīvoju šodienas dzīvi un neplānoju daudz uz priekšu. Ja, no rīta pamostoties, gribu skriet, tad skrienu, nemoku sevi ar treniņu plāniem. Varbūt tas zināmā mērā mani ir paglābis no traumām, jo esmu iemācījies ieklausīties sevī. Nepiespiežu sevi pildīt noteiktus plānus, man ir tikai manas izjūtas un prieks par padarīto, prieks par kustību. Tā arī daru – ja gribas, paskrienu ātrāk un ilgāk, ja gribas, tad lēnām paklunkurēju.” Uz darbu un no darba mājās gan Ritvars transportu neizmanto. “Pa taisno līdz darbam man ir desmit kilometru, bet vienmēr izšauju kādu līkumu, lai padsmit kilometru sanāk, ja tuvojas sacensības, tad uz darbu skrienot līkumoju apmēram 30 kilometrus. Darbs man ir fizisks – smagumu celšana, pārnešana. Uztveru to kā papildtreniņu un uz sporta zāli nemaz neeju. Darbs man nerada raizes – vienmēr esmu formā. Un pēc darba tad vēl ar līkumiņu skrienu uz māju. Bet es to uztveru kā sava veida meditāciju. Skrienu ar baudu. It kā maršruts viens, bet daba mainās, cilvēki, ko redzu, kā nu kurš – pastaigājas ar suņiem, dodas savās darīšanās. Skrienot es meditēju, es izbaudu, man patīk. Jo vairāk skrienu, jo labāki rezultāti. Tas ir arī veids, kā nomierināties, sakārtot sevi, tikt vaļā no negācijām. Aizskrienu mājās, viss jau ir sakārtots pa plauktiņiem, neatnesu nekādu sliktu enerģiju. Un no rīta, atskrienot uz darbu, kolēģiem varu dot smaidu, esmu apmierināts, izkustējies, laimes hormoni darbojas.”
Tā kā Ritvaram darbs ir Rīgā un darbadienas pavadītas tur, skriešana Valmierā ir arī pilsētas apskate, novērtējot, kas mainījies. “Uz nedēļu vai vairākām esot prom, atgriežoties ļoti var just to kontrastu, kas mainījies. Man patīk izskriet un paskatīties. Tagad top promenāde, atkal kaut kas jauns. Valmiera mums ir un par to runājam kā par vēl vienu ģimenes locekli. Apspriežam, kas jauns noticis, mums tas ir svarīgi. Valmiera ir vieta, kur es noteikti atgriezīšos. Esmu te deklarēts, jo man ir svarīgi, lai mani nodokļi nonāk Valmieras attīstībai. Ja, esot Rīgā vai kur citur, dzirdu labus vārdus par Valmieru, vienmēr izslienos kā pāvs un saku, ka esmu no Valmieras.”
Uzvara pērn mājās skrējienā Rīga–Valmiera Ritvaram ir ļoti īpaša. “Noskrienot pirmo gonku Rīga–Valmiera, man šķita, ka esmu tiešām kaut ko īpašu paveicis, bet tā jau arī tas ir. Ieskrienot Valmierā, arī kāda asariņa notecēja, pats sev uz pleca uzsitu. Bet noskriet desmito reizi un uzvarēt – tas bija kaut kas fantastisks. Es to negaidīju, pat necerēju. Mana desmitā reize šajā skrējienā un pirmā uzvara bija pagājušajā gadā, bet joprojām grūti tam noticēt. Man pat varētu iestāstīt, ka tas nav noticis. Turklāt noskriet zem maģiskajām astoņām stundām! Man tā ir pati lielākā uzvara. Mēnesi pēc Rīga–Valmiera savā vecuma grupā uzstādīju Latvijas rekordu, 24 stundās veicot 270 kilometrus, bet pat tas man nešķiet tik nozīmīgi, kā uzvara savās mājās skrējienā Rīga–Valmiera. Iespējams tāpēc, ka 24 stundu skrējiens bija mērķis, uz ko gāju, un Rīga–Valmiera bija kā treniņš pirms šīm sacensībām ar mērķi noskriet zem deviņām stundām. Bet pa ceļam jutu, ka varu, ka ir iekšā, un finišēt zem astoņām stundām – tas bija tik superīgi, tas vēl šobrīd nav man aptverams. Es teiktu, ka šī ir mana lielākā uzvara, pats patīkamākais ir savās mājās uzvarēt. Nedaudz bažīgs esmu par šī gada Rīga–Valmiera, laiks rādīs, kā būs.”
Ritvars uzsver, ka rezultāts viņam nav svarīgākais. Nozīmīgākais ir nepazaudēt prieku skriet. Tas ir svarīgi arī pēc labu panākumu uzrādīšanas – prast ieklausīties sevī un uzvaru neizvirzīt kā mērķi, kas noteikti jāsasniedz. “Jābūt iekšējai organizētībai. Man skriešana nav tendēta uz rezultātu, ir sacensības, kur es lēnām uzskrienu. Neskrienu rezultāta dēļ, jo, ja rezultāts būs pirmajā vietā, tad ilgi neskriešu. Vēl līdz šai dienai nejūtos kā profesionālis, es tomēr esmu entuziasts, hobija līmenī darbojos. Pieņemu pateicību pēc padarītā darba, bet pirms skriešanas līgumus neslēdzu, tas uzreiz ietekmētu manu treniņprocesu, pārvēršot skriešanu par darbu, kur no manis tiek prasīts noteikts rezultāts. Bet man skriešana ir dzīvesveids, negribu zaudēt prieku skriet un kustēties. Kāpēc tieši skriešana? Tas ir demokrātiskākais un vienkāršākais veids – vienkārši ir jāpieceļas un jāiziet ārā. Pats grūtākais ir uzvilkt un sasiet kedas, bet, kad jau esi ārā un sācis skriet, viss ir labi.”
Skrienot garas distances, svarīgs ir tuvinieku sniegtais tehniskais un arī emocionālais atbalsts. “Mamma un māsa ir galvenais atbalsts. Māsa katra gada sākumā pakārto savu atvaļinājumu manām sacensībām. Piemēram, “Backyard ultra” sacensības ir laikietilpīgas – katrā stundā jānoskrien 6,7 kilometri, sacensības beidzas, kad esi palicis vienīgais. Grūti paredzēt, cik tās būs ilgas, tas atkarīgs arī no pretinieka. Man garākās, kas ir arī Latvijas rekords, ir 64 stundas, līdz ar to arī darbā jāplāno, ka vismaz četras, piecas dienas vajadzēs brīvu. Māsas un mammas atbalsts ir ļoti svarīgs, jo, skrienot vairāk par 24 stundām, vajag palīdzību – atgādina, ka jāpaēd, ka jāpadzeras, ka jāpārģērbjas. Citreiz atbalsta komanda vairāk nogurst, jo esmu diezgan prasīgs gan pret sevi, gan pret atbalsta komandu. Sadzīvē nē, bet sacensību procesā gan. “Backyard ultra” sacensībās skaitos elites skrējējs, mani daudz aicina, laba sadarbība Vācijā. Tur man pirmo reizi palūdza autogrāfu, nekad nebija prasīts, tas arī bija kaut kas īpašs. Jūt, ka tevi novērtē, ka esi kaut ko sasniedzis, ka tiec gaidīts. Es vienmēr pieminu, ka esmu no Latvijas, no Valmieras. Latvijas sacensībās vienmēr paceļu Valmieras karogu, ārzemēs – Latvijas. Man tas ir svarīgi.”
Ritvars uzsver, ka kustības prieku viņam ir svarīgi parādīt arī bērniem, īpaši pusaudžiem. “Biedrība “Skrienam kopā” ir interesants projekts. Izveidojām to, lai bērniem ir vieta un motivācija kustēties. Es netrenēju bērnus, bet mēs kopā skrienam. Tā ir kā šūniņa, kas motivē. Bērnam ir svarīgi, ka viņš pieder kādai komandai, turklāt tā ir interesantāk. Mums ir svarīgs process. Ja bērns pēc sacensībām atbrauc mājās un priecīgs vecākiem stāsta, cik bija forši, tad mērķis ir sasniegts. Reizēm vecāki mēdz teikt, ka skriet ir grūti, nezina, vai bērni to varēs, tāpēc tas ir arī darbs ar vecākiem. Arī iešana ir kustība. Bērniem ir savi piedzīvojumi, kaut ko redzējuši, ir komandā, svaigā gaisā, kustībā – tas ir svarīgākais.”
Jautāts par lepošanās vērto, Ritvars joko, ka jāiet paskriet, lai atbildētu, jo tā vislabāk domājas. “Lepojos ar Valmieru, lepojos, ka 51 gada vecumā izdevās uzvarēt savās mājās skrējienā Rīga–Valmiera. Taču vislielākais prieks un lepnums man ir par sirdslietu “Skrienam kopā”, ka izdodas kopā atklāt kustības prieku, ka varu stāstīt par mūsu piedzīvojumiem, ka, skatot bildes, redzu, cik daudz ir noticis. Tā ir mana sirdslieta, ka redzu, ka bērni sporto, ka viņi par to priecājas, spēj novērtēt, vecāki saka paldies, ka bērni ir motivēti, it īpaši pusaudžu vecumā, ka ir gatavi pat četros no rīta celties, lai dotos uz sacensībām un skrietu kā komanda, ka viņos ir kustības prieks.”
Ritvars Kalniņš regulāri piedalās ultramaratonos gan Latvijā, gan ārvalstīs. 2025. gadā izturības pārbaudījumā skrējienā “Lūša pēdās 2025” jau trešo reizi kļuva par uzvarētāju, veicot iespaidīgus 39 apļus – 261,5 kilometru, arī šogad Ritvars ir uzvarētāja godā, tādējādi triumfējot jau ceturto reizi pēc kārtas. 2025. gada 3. maijā uzvarēja 107 km garajā labdarības skrējienā Rīga–Valmiera, finišējot pēc 7 stundām, 57 minūtēm un 11 sekundēm. 2025. gada maijā Rojā uzvarēja Latvijas čempionātā 24 stundu skrējienā, pieveicot 270,41 kilometru, kas ir ne tikai jauns Latvijas rekords, bet arī pasaules rekords V-50 vecuma grupā. Šī gada sākumā Ritvars Kalniņš saņēma apbalvojumu “Valmieras novada sporta laureāts 2025” nominācijā “Gada sportists”.
