Senātam lietā bija jāatbild uz diviem tiesību jautājumiem, kas bija saistīti ar termiņu, kādā sabiedrības dalībnieku (akcionāru) vairākumam ir tiesības celt prasību pret valdes locekli, un tiesvedības izbeigšanas pieļaujamību šī termiņa nokavējuma gadījumā. Atsaucoties uz agrākām Senāta judikatūras atziņām, Senāts atgādināja, ka Komerclikumā noteiktais trīs mēnešu termiņš prasības celšanai ir prekluzīvs termiņš, ar kura notecējumu prasības celšanas tiesības izbeidzas neatgriezeniski. Šis termiņš tiek skaitīts no dienas, kad dalībnieku sapulcē pieņemts lēmums par šādas prasības celšanu, un tā mērķis ir līdzsvarot sabiedrības dalībnieku un valdes locekļa intereses – dalībnieku interesēs ir panākt valdes locekļa atbildību, savukārt valdes locekļa interesēs ir rēķināties ar konkrētu laikposmu savu tiesību aizstāvībai pret potenciālām dalībnieku prasībām. Senāta ieskatā, šāds Komerclikuma iztulkojums pienācīgi ņem vērā iesaistīto pušu intereses un iespējas aizstāvēt savas tiesības, kā arī atbilst komercattiecību tiesiskā regulējuma specifikai, kurā komercaprites ātrumam un tiesiskajai noteiktībai tiek piešķirta īpaša nozīme.
Senāts lēmumā arī vērsa uzmanību uz to, ka Komerclikuma regulējums paredz patstāvīgas prasījuma tiesības pret valdes locekli ne vien sabiedrības dalībnieku vairākumam, bet arī to mazākumam, un prasības celšanas noilgums par konkrēto prasības priekšmetu un pamatu katram no tiem ir aprēķināms atsevišķi. Tā kā izskatāmajā lietā prasība sabiedrības akcionāru vairākuma interesēs bija celta gandrīz četrus gadus pēc prasītājas akcionāru sapulces lēmuma pieņemšanas dienas, turklāt ne visas prasības pieteikumā norādītās zaudējumu atlīdzības pozīcijas bija apstiprinātas akcionāru sapulcē, Senāts apstiprināja, ka tiesvedība lietā ir izbeigta pamatoti.
Atbildot uz otro blakus sūdzībā ietverto jautājumu, Senāts norādīja, ka prasības celšanas prekluzīvā termiņa nokavējums ir absolūts šķērslis sprieduma taisīšanai. Ja tas atklājies tiesvedības stadijā, rodas pamats izbeigt tiesvedību, arī ja tiesa tobrīd jau devusies taisīt spriedumu, kā tas bija noticis izskatāmajā lietā. Šādā situācijā prasītājam paliek spēkā arī pienākums atlīdzināt pretējai pusei ar lietas vešanu saistītos izdevumus.
Tā kā Senāta sastāvam, izskatot lietu, atsevišķos jautājumos dalījās viedokļi, spriedumam ir pievienotas un Augstākās tiesas tīmekļa vietnē publicētas arī divas atsevišķās domas.
Senators Intars Bisters atsevišķajās domās norādījis, ka Komerclikumā noteiktais trīs mēnešu termiņš nebūtu jāatzīst par prekluzīvu termiņu, jo par to neliecina nedz Komerclikuma izstrādes vēsture, nedz tajā iekļauto tiesību normu sistēmisks iztulkojums. Sabiedrības dalībnieku sapulces lēmums rada tiesisko attiecību starp sabiedrību un tās pārstāvi, kam uzdots celt prasību, bet neskar valdes locekļa atbildību kā tādu, kam turpina piemērot Komerclikumā noteikto piecu gadu noilgumu. Turklāt prekluzīvs termiņš kā visām personām, tostarp tiesai, saistošs termiņš liegtu attiecīgo prasību celt arī dalībnieku mazākumam. Senators arī argumentē, ka, lai saglabātu sabiedrībai iespēju aizsargāt aizskartās tiesības, prasību daļā par akcionāru sapulcē neapstiprinātajiem prasījumiem būtu vajadzējis atstāt bez izskatīšanas pilnvarojuma neesības dēļ, nevis neatgriezeniski izbeigt tiesvedību tādēļ, ka prasības cēlējam nav bijis prasības tiesību.
Senatori Dzintra Balta, Erlens Kalniņš un Kristīne Zīle piekrīt, ka senatoru vairākums nonācis pie pareiza rezultāta, taču arī norāda, ka, viņuprāt, trīs mēnešu termiņš attiecas nevis uz vispārējo sabiedrības prasījuma tiesību pret valdes locekli par zaudējumu atlīdzināšanu, bet gan uz konkrētā sabiedrības pārstāvja tiesību celt tiesā prasību pret valdes locekli uz konkrētā dalībnieku sapulces lēmuma pamata. Sabiedrības interesēs ir, lai ievēlētais pārstāvis nevilcinātos ar prasības celšanu tiesā, turpretī nedz sabiedrības un tās dalībnieku, nedz kreditoru interesēs nav neatgriezeniski zaudēt prasījuma tiesību tikai tādēļ, ka konkrētais pārstāvis vilcinājies. No šī viedokļa sabiedrības dalībnieku (akcionāru) sapulcei nav liegts pieņemt atkārtotu lēmumu par šādas pašas prasības celšanu.
Lieta SKC-13/2026 (C77943822).
