Lietā, par kuru tika iesniegta blakus sūdzība, Valsts ieņēmumu dienests bija pieprasījis no komercsabiedrības informāciju par konkrētiem darbiniekiem, lūdzot sniegt ziņas par objektiem, kuros darbinieki veikuši un turpina veikt darbu, kā arī par darījumiem ar klientiem, kuriem šie darbinieki snieguši pakalpojumus. Sabiedrība par šo informācijas pieprasījumu iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Tiesa atteicās pieņemt pieteikumu izskatīšanai, norādot, ka informācijas pieprasīšana uzskatāma par iestādes veiktu procesuālu darbību apstākļu noskaidrošanai, kas pati par sevi nerada pieteicējai tiesiskas sekas, līdz ar to tās izvērtēšana nav pakļauta administratīvajai tiesai.
Senāts, izskatot lietu, konstatēja, ka Valsts ieņēmumu dienests konsekventi ir norādījis uz vairākām nelabvēlīgām sekām, kas pieteicējai var iestāties, ja tā nesniegs informāciju, proti, saimnieciskās darbības apturēšanu, izslēgšanu no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra, administratīvā soda piemērošanu. Atsaucoties uz tiesību piemērošanas praksi Eiropas Savienības Tiesā un pašā Senātā, Senāts norāda – ja informācijas pieprasījums ir adresēts nodokļu maksātājam, bet tā neizpildīšana draud ar nelabvēlīgām sekām, tas ir uzskatāms par patstāvīgu pienākumu un informācijas pieprasījumam tādēļ būtu jābūt pārsūdzamam tiesā. Turklāt, ja atzītu, ka informācijas pieprasījums nav atsevišķi pārbaudāms tiesā un to iespējams vērtēt tikai kopā ar iestādes gala lēmumu, Valsts ieņēmumu dienesta norādīto tiesisko seku daudzveidības dēļ varētu rasties situācija, kad informācijas pieprasījuma pārbaude paralēli jāveic vairākās tiesas lietās vai vienas lietas izskatīšana būtu atkarīga no konstatējumiem citā lietā. Tādēļ, Senāta ieskatā, blakus sūdzība ir apmierināma un, ja Administratīvā rajona tiesa pieņemtu pieteikumu un ierosinātu lietu, tajā pēc būtības jāpārbauda, vai šāds informācijas pieprasījums nav prettiesisks, patvaļīgs vai nesamērīgs.
Lieta SKA-324/2025
