Ministri vienojās arī par kopīgu rīcību demogrāfijas politikas īstenošanā, uzsverot nepieciešamību stiprināt ģimeņu atbalsta sistēmu, īpaši reģionos, kur novecošanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās ir visizteiktākā. Tika pārrunāti arī risinājumi, kā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību sociālās aprūpes iestādēs, tostarp nodrošinot regulāru ģimenes ārstu un speciālistu pieejamību, kā arī attīstot mobilo veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu.
Īpaša uzmanība tika pievērsta rehabilitācijas attīstībai – gan ārstnieciskās, gan sociālās rehabilitācijas jomā. Ministri uzsvēra nepieciešamību veidot vienotu pieeju, kur abas sistēmas savstarpēji papildina viena otru, nodrošinot cilvēkiem pēc smagām saslimšanām vai traumām iespēju atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Tika pārrunāta arī nepieciešamība stiprināt rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību reģionos un uzlabot starpinstitucionālo sadarbību.
Tikšanās laikā tika pārrunāti arī jautājumi par paliatīvo aprūpi. Paliatīvā aprūpe ir holistiska pieeja pacientu aprūpei, kuras mērķis ir mazināt ciešanas un uzlabot dzīves kvalitāti gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem. Tā ietver ne tikai medicīnisko aprūpi, bet arī psiholoģisku, sociālu un garīgu atbalstu, kā arī hospisa aprūpi pacientiem ar prognozējamu dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem. Ministri uzsvēra nepieciešamību pilnveidot paliatīvās aprūpes pacientu atlases kritērijus, īpaši neonkoloģiskiem pacientiem, kā arī attīstīt vajadzībās balstītu aprūpi mājās, neierobežojot to tikai ar dzīvildzes prognozi.
Tāpat tika pārrunāta nepieciešamība pārskatīt paliatīvās aprūpes pakalpojuma apmaksas modeli un nodrošināt vienotu izpratni IV līmeņa slimnīcās par konsīliju lēmumu noformēšanu un pakalpojuma piešķiršanu. Veselības ministrs Hosams Abu Meri informēja par algoritmu izstrādi, kas palīdzēs noteikt paliatīvās aprūpes nepieciešamību arī pacientiem ar hroniskām neinfekcijas slimībām, piemēram, sirds mazspēju, nieru slimībām, demenci un citām. Tāpat tika pārrunāta nepieciešamība uzlabot pacientu kodēšanas sistēmu un datu redzamību atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas definīcijām.
Abi ministri bija vienisprātis, ka Latvijas vērtīgākais resurss ir cilvēki – tāpēc investīcijas veselības un sociālajā aprūpē ir investīcijas valsts ilgtermiņa labklājībā. Ministri vienojās par ciešu nozaru sadarbību, lai nodrošinātu kvalitatīvu, pieejamu un ilgtspējīgu aprūpi visos dzīves posmos un visā Latvijas teritorijā.
