Apstrīdētās normas noteica tiesiskās sekas gadījumā, kad izveidojusies starpība starp kopējo dzīvojamās mājas ūdens patēriņu un atsevišķos dzīvokļos ar ūdens patēriņa skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu. Šādā gadījumā ūdens patēriņa starpību sadala starp dzīvojamās mājas īpašniekiem, kuru atsevišķajos īpašumos skaitītāji nav uzstādīti.
Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par apstrīdētajām normām. Viena no tām tika ierosināta pēc Vidzemes apgabaltiesas pieteikuma, savukārt otra – pēc Senāta pieteikuma. Abas lietas tika apvienotas. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās paredzētā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav samērīga. Tajās netiek ņemti vērā no personu rīcības neatkarīgi apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas.
Satversmes tiesa, ņemot vērā arī tās secinājumus lietā Nr. 2023‑46‑03, atzina, ka ar apstrīdētajām normām ir pieļauta atkāpe no civiltiesību principiem, kas nosaka kopīpašnieku savstarpējās attiecības, un visa ūdens patēriņa starpības segšanas nasta, neraugoties uz tās rašanās iemesliem, uzlikta personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju. Šāda pienākuma izpilde varēja šai personai radīt ievērojamu un ar tās rīcību nesamērīgu finansiālu slogu.
Tiesa norādīja, ka personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, ir jāmaksā par tās patērēto ūdeni. Proti, nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, neuzstādot skaitītāju, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas un pienākumu maksāt par tās patērēto ūdeni pārlikt uz citiem dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr apstrīdētajās normās noteiktā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav samērīga, jo nav ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir, piemēram, sliktais ūdensapgādes sistēmas tehniskais stāvoklis, avārija vai remontdarbi, tad par to ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā un nav ne taisnīgi, ne samērīgi negatīvās tiesiskās sekas attiecināt tikai uz atsevišķu dzīvokļa īpašnieku. Tādējādi nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai radās apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās normās – Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 2. apakšpunktā (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) un Ministru kabineta 2015. gada 15. septembra noteikumu Nr. 524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem” 11.2. apakšpunktā (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim) – ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un tās neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
Satversmes tiesa ņēma vērā arī to, ka apstrīdētās normas ir piemērotas citās civillietās, kurās jau stājies spēkā galīgs nolēmums. To piemērošanas rezultāts ir ietekmējis vairāku dzīvokļu īpašnieku, dzīvojamo māju pārvaldnieku un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju tiesiskās intereses. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža varētu aizskart šo personu paļāvību uz tiesiskā regulējuma noteiktību un ietekmēt to uzticēšanos valstij un tiesībām. Vienlaikus, Satversmes tiesa secināja, ka nepieciešams aizsargāt personu pamattiesības attiecībā uz atbildētājiem pieteikumu iesniedzēju tiesvedībā esošajās civillietās un citām salīdzināmā situācijā esošām personām civillietās, kurās tiesvedība vēl nav noslēgusies. Līdz ar to tiesa atzina apstrīdētās normas par spēkā neesošām no minēto personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Saistītā lieta: 2024-17-03.
