Par Rīgas pilsētas tiesas lēmumu protestu iesniedza ģenerālprokurors, norādot, ka tiesa pieļāvusi būtiskus procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Protests pamatots ar to, ka Rīgas pilsētas tiesa lēmumā ir pareizi atsaukusies un norādījusi uz Konvenciju par ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kā uz šajā lietā piemērojamo Latvijas Republikai saistošo starptautisko līgumu, bet faktiski tiesa lēmumā nav piemērojusi minētajā normatīvajā aktā, bet gan citā tiesību aktā – Lugāno 2007. gada 30. oktobra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk – Lugāno konvencija) – esošās tiesību normas.
Savukārt Ukraina nav Lugāno konvencijas dalībvalsts, līdz ar ko tiesnesis bez tiesiska pamata konstatējis, ka pastāv pamats apmierināt pieteikumu par ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu.
Senāta lēmumā arī uzsvērts, ka atzītais Ukrainas spriedums nonāk pretrunā ar iepriekš Latvijā pieņemtu nolēmumu kriminālprocesā, kas tos pašus naudas līdzekļus atzina par noziedzīgi iegūtiem, kas pārskaitāmi Latvijas valstij, tādā veidā līdzekļus konfiscējot, kas ir patstāvīgs šķērslis Ukrainas sprieduma atzīšanai.
Jautājums būs atkārtoti jāskata Rīgas pilsētas tiesai.
Lietas Nr.: SPC-7/2025 (C771235324).
