LVB ieskatā valstī ir jānosaka kārtība par mīļdzīvnieku mantošanu, tai skaitā notāriem būtu jāuzliek pienākums pārbaudīt ziņas Lauku atbalsta dienesta dzīvnieku reģistrā, vai mantojuma atstājējam ir piederējis mīļdzīvnieks. Arī mantiniekiem, kuri manto mirušā īpašumus, būtu pienākums mantot un uzņemties rūpes arī par dzīvnieku, vēlāk jau lemjot par dzīvnieka paturēšanu vai atsavināšanu.
Pēc Lauksaimniecības atbalsta dienesta reģistrā esošām ziņām 6018 suņi un 174 kaķi Latvijā pašlaik “pieder” mirušām personām, kas nozīmē to, ka visu šo mīļdzīvnieku labturības intereses ir apdraudētas. Pazušanas gadījumā dzīvnieki, kuriem nav zināms īpašnieks, nevar atgriezties mājās, tie tiek pakļauti stresam un infekcijām patversmēs. Kopā 650 dzīvnieki tikuši reģistrēti patversmēs, jo to īpašnieki ir miruši. Dzīvnieki varētu tajās nenonākt, ja mantošanas jautājums būtu sakārtots.
Vēstulē norādīts, ka notāriem, kuri kārto mirušās personas īpašuma lietas, pašlaik nav pienākuma pārliecināties, vai mirušajam ir piederējis mājdzīvnieks, kura tiesības uz labturību, veselību un drošību līdz ar īpašnieka nāvi var būt apdraudētas. Notariāta likums pašlaik notāriem uzliek par pienākumu pārliecināties par mirušās personas mantu Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā, Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, Transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrā, Uzņēmumu reģistrā un kontu reģistrā, minēts LVB vēstulē. Lai gan valsts rīcībā šādi dati ir, notāriem nav pienākuma mantojuma lietu ietvaros pārbaudīt ziņas par personai piederošiem mājas (istabas) dzīvniekiem, lai gan pēc būtības un atbilstoši MK noteikumiem mīļdzīvniekiem būtu jābūt iekļautiem mantojuma sarakstā.
“Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu attiecībā uz katru dzīvnieku ir jāievēro labturības prasības un tas jāaizsargā, jo katrs dzīvnieks pats par sevi ir vērtība. Dzīvnieka īpašnieka nāves gadījumā LAD dzīvnieku reģistrs var kļūt bezjēdzīgs un nepildīt savu funkciju – nodrošināt, ka dzīvnieka īpašnieks ir identificējams un ar viņu var sazināties. Piemēram, situācijā, ja dzīvnieks pazūd, nebūs iespējams atrast dzīvnieka faktisko turētāju vai īpašnieku, izmantojot mikročipa numuru un LAD dzīvnieku reģistra datus, un dzīvnieks tiks nogādāts patversmē vai to var piesavināties atradējs,” problēmas būtību skaidro LVB priekšsēdētājs prof. Ilmārs Dūrītis.
Tāpat valstī nav noteikta kārtība un dokumenti, uz kuru pamata veterinārārsts vai LAD varētu veikt izmaiņas ziņās par dzīvnieka īpašnieku gadījumos, kad dzīvnieka īpašnieks ir miris. Nav arī noteikts, uz kāda pamata trešā persona var prasīt tikt reģistrēta kā dzīvnieka īpašnieks, ja iepriekšējais īpašnieks ir miris. Pašlaik mājas (istabas) dzīvnieki tiek iekļauti mantojuma sarakstā tikai pēc potenciālo mantinieku pieprasījuma, bet mantinieki par to nereti nav informēti un bieži vien pat neiedomājas.
“Lai gan ir cilvēks, kurš ir uzņēmies rūpes par dzīvnieku, ja šāds mirušai personai juridiski piederošs dzīvnieks nonāk patversmē, patversme to neatdod faktiskajam turētājam vai īpašniekam, jo viņš formāli nav īpašnieks. Dzīvnieks tiks uzturēts patversmē 14 dienas par pašvaldības līdzekļiem, lai pēc tam kā bezsaimnieka dzīvnieku, uz kuru it kā neviens nav pieteicies, nodotu “adopcijā”, papildus pieprasot par to samaksu vai ziedojumu. Dzīvnieku stresam pakļāvusi jau saimnieka nāve, bet papildus emocionālam diskomfortam un infekciju riskam to pakļauj vēl arī nonākšana patversmē. Šo problēmu varētu atrisināt, uzliekot par pienākumu notāriem mantojuma lietas ietvaros pārbaudīt valsts rīcībā jau esošu informāciju.
Latvijas Veterinārārstu biedrība vēstulē arī izteikusi gatavību sadarboties ar Tieslietu ministriju, lai rastu piemērotāko risinājumu dzīvnieku labturības interesēs.
