Kino un teātra režisors Pēteris Krilovs ir arī izcils pedagogs un jauno kinomākslas talantu audzinātājs, radošs līderis un Latvijas kultūrā nozīmīga personība; portālā filmas.lv izveidotā filmu izlase nozīmīgi papildina sabiedrībai pastāvīgi pieejamo Latvijas kultūras mantojumu.
Pēteris Krilovs Rīgas kinostudijā sāka strādāt 1966. gadā, uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas, tad studēja kinoinstitūtā (1969–1975) un kinostudijā atgriezās kā spēlfilmu režisors. Spilgtākais no šī perioda darbiem ir divsēriju televīzijas filma Mana ģimene (1982), kas izpelnījās arī skatītāju ievērību, atklāti runājot par problemātiku, kas slēpjas aiz ārēji labklājīgas un saticīgas ģimenes tēla. Lomās – Helga Dancberga, Uldis Dumpis, Dzintra Klētniece, Līga Liepiņa un citi, galvenajās pusaudžu lomās – Artūrs Blušs un Solvita Jermaka.
Rīgas kinostudijā uzņemta arī pilnmetrāžas spēlfilma Sižeta pagrieziens (1988), kas iedziļinās radošas personības iekšējās cīņās, stāstot par kinorežisoru un scenāristu, kurš pusmūžā aptver, ka pārāk nodevies darbam un zaudējis saikni ar sievu un dēlu. Galvenajās lomās – lietuviešu un igauņu aktieri Ļubomirs Laucāvičs, Jurate Onaitīte un Lembits Ulfsaks, bet galvenā varoņa dēlu Andreju spēlē tobrīd Tautas kinoaktieru studijas audzēknis, šobrīd filmu producents Jānis Kalējs.
Trešā pilnmetrāžas spēlfilma Leģenda par Jāni Tīdemani (1998) uzņemta Latvijas kinomākslai ļoti sarežģītā periodā, 90. gadu finansiālo ierobežojumu apstākļos, filma veidota sadarbībā ar mākslas zinātnieci Tatjanu Sutu kā scenārija autori un stāsta par nozīmīgu, talantīgu un pretrunīgu personību Latvijas mākslas vēsturē – gleznotāju Jāni Tīdemani un viņa dzīves mīlestībām. Galvenajās lomās – Jānis Elsts, Indra Roga un Vita Vārpiņa.
Spēlfilmu sadaļu papildina divas īsfilmas, abas balstītas latviešu literatūras klasikā, turklāt izceļas ar spožiem aktierdarbiem. Filma Kā mēs aizgājām no mājām (1986) veidota pēc Jāņa Jaunsudrabiņa atmiņu tēlojumiem, kas apkopoti grāmatā Es stāstu savai sievai (1946), un atklāj pavisam īsu, bet emocionāli spēcīgu epizodi rakstnieka dzīvē – 1944. gada rudenī, kad Otrā pasaules kara fronte tuvojās Latvijai, rakstnieks ar sievu pameta dzimtās mājas un devās trimdā, visu mantību sakraujot mazos ratiņos, kas pašiem arī jāvelk, jo zirga nav. Galvenajās lomās – Valdemārs Zandbergs un Helga Dancberga, spožā raksturlomā Pēteris Liepiņš.
Otra īsfilma Maestro (1990) balstīta Anšlava Eglīša humoristiskajā stāstā, tur temperamentīga un kaprīza ģēnija gleznotāja tēlā spilgti izpaužas leģendārais Eduards Pāvuls, lomās arī Juris Gornavs, Leonīds Grabovskis, Ligita Viduleja.
Atjaunotās Latvijas sākuma gados režisors Pēteris Krilovs pievērsās dokumentālajam kino un pirmo Lielā Kristapa balvu saņēma tieši par dokumentālo filmu – Starp debesīm un zemi. Augšdaugava (1994) ir poētisks četru gadalaiku vērojums par dažādu tautību un ticību cilvēkiem un paaudzēm „abos Daugavas krastos no Piedrujas līdz Daugavpilij”. Par 90. gadu Latviju liecina ari dokumentālā filma Lieta „Kombināts” (2002), dokumentējot svarīgu vēstures pagriezienu – Skrundas lokatora slēgšanu un saspridzināšanu, tādējādi radikāli samazinot Krievijas armijas klātbūtni neatkarīgajā Latvijā.
Vēsturisks pētījums plašākā laika periodā ir filma Ledlauzis „Krišjānis Valdemārs” (2012) – stāsts par 30. gados uzbūvēto un tālaika Latvijā vienīgo ledlauzi, kuram bija varonīgs un traģisks liktenis. Filmas scenārija autors ir Alvis Lapiņš, un viņa rakstīto aizkadra tekstu kā brīvu un nepiespiestu dialogu risina aktieri UIdis Dumpis un Jānis Vimba.
Ļoti personisku lielas mīlestības stāstu atklāj dokumentālā filma Dina (2005), tās centrā ir Liepājas teātra aktieris Jānis Makovskis, kurš pēc traģiska negadījuma jau ilgus gadus ir ratiņkrēslā, un aktrise Dina Lācare, kura visus šos gadus Jāni atbalsta un aprūpē. Līdzīgu iejūtības, līdzjūtības un mīlestības tematiku risina dokumentālā filma Hekabes jautājums (2022) – tās varoņi savā rūpju un uzmanības lokā iekļauj smaga likteņa cilvēkus, par kuriem citam nevienam „nav daļas”.
Pētera Krilova darbu izlasē ir arī divas dokumentālās filmas, kurās grodi ievijas režisora paša „personiskā vēsture” un autobiogrāfiski motīvi. Filma Klucis. Nepareizais latvietis (2008) atklāj pārsteidzošu stāstu par pasaulē slavenāko latviešu mākslinieku Gustavu Kluci (1895–1938), kura izcilais radoša novatora un avangarda mākslinieka talants tika izmantots Staļina režīma propagandai, bet šis pats režīms arī iznīcināja mākslinieku, nešķirojot 30. gadu Lielā terora upurus.
Otra šīs tematikas filma Uz spēles Latvija (2014), kas savulaik saņēma piecas Lielā Kristapa nominācijas un balvu kā gada labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, ir reāla pēckara gadu spiegu stāsta un čekas slepeno operāciju atšķetinājums, kam ir vēl ciešāka saistība ar režisora tēva, čekas vajātā pretošanās kustības dalībnieka Osvalda Bileskalna likteni. Mākslinieciskā ziņā ievērojams ir plastilīna animācijas izmantojums, kas negaidīti spilgti papildina arhīva materiālus un laikabiedru liecības.
Jāpiebilst, ka režisora Pētera Krilova filmu, kinožurnālu un fotomateriālu kolekcija izveidota arī Latvijas Nacionālā arhīva lapā redzidzirdilatviju.lv, kolekcija pieejama ŠEIT. LNA Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs atbalstījis arī portāla filmas.lv kolekcijas izveidošanu, tehniski to nodrošina Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC).
Publicitātes attēls
