Tieši periodā pirms aukstās sezonas sākuma vairākums sēņu steidz parūpēties par sugas saglabāšanu – izplatīt sporas. Tāpēc kuplā skaitā var novērot sēņu augļķermeņus. Sākot jau no vasaras nogales sēņu augļķermeņu daudzums un daudzveidība aizvien palielinās – dienu no dienas līdz pat sala laikam.
Viengadīgi un daudzgadīgi augi
Rudens ir laiks, kad novīst vairākums vaskulāro augu – zālaugi un paparžaugi. Daļai šo novītušo augu saknes pārziemo zem zemes. Pavasarī no šīm saknēm sāk augt jauni dzinumi. Šādus augus sauc par daudzgadīgiem. Ir arī tādi augi, kuri rudenī iet bojā, ieskaitot saknes. Tos sauc par viengadīgiem augiem. Taču viengadīgie augi, gluži tāpat kā daudzgadīgie, atstāj sēklas, kas zem sniega pārziemo un pavasarī uzdīgst no jauna. Pie daudzgadīgajiem augiem pieder koki, krūmi un arī daži puskrūmi. Tie jau vasaras beigās sāk gatavoties ziemai: uzkrāj enerģētiskās rezerves un ķermenī veido vielas, kas sabiezina audos esošo šķidrumu.
Nomainās zaļie toņi
Vizuāli īpaši uzkrītoši ziemas miera periodam gatavojas lapu koki. Koki lapas pārkrāso: vasarā dominējošie zaļie pigmenti atkāpjas, ļaujot uzvarošo vietu iegūt citiem. Daudzu kokaugu lapās uz laiku to ieņem dzeltenie vai oranžie pigmenti, retāk sarkanie vai purpurkrāsas pigmenti. Pārkrāsošanās norit pamazām, jo hlorofils noārdās lēni. Bērziem un ozoliem lapas visbiežāk kļūst dzeltenas, liepām dzeltenas, kļavām un apsēm – koši dzeltenas, pēc tam nereti arī sarkanas. Lapu krāsu intensitāti nosaka gaisa temperatūra: kur bijis sals vai salnas, tur krāsas izteiktākas. Kad lapu atmiršanas process beidzies, tās top brūnas. Starp citu, alkšņiem lapas uzreiz no zaļām kļūst brūnas. Tieši brūnēšana nepārprotami norāda uz lapu novecošanās beigām jeb to šūnu pilnīgu bojāeju.
Savukārt skujkoki ir mūžzaļi jeb visu laiku lapoti kokaugi, tiesa, ar dažiem izņēmumiem. Latvijā populārākais no šiem izņēmumiem ir lapegle.
Arī staipekņi ir vaskulārie augi – primitīvi, bet mūžzaļi paparžaugi, kuru garie stublāji gan vasarā, gan ziemā turas zemē ar īsām saknītēm. Sūnām, atšķirībā no staipekņiem, nav sakņu. Sūnas, tāpat kā staipekņi, ir mūžzaļas, taču viņas nepieder vaskulārajiem augiem.
Pielāgojas arī dzīvnieki
Vizuāli daudz neuzkrītošāk par prāvajiem lapu kokiem ziemas miera periodam pielāgojas dzīvnieki. Dažādi dzīvnieki ziemu sagaida un pārcieš atšķirīgi. Tā saucamie poikilotermie jeb aukstasiņu dzīvnieki – ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras – rudenī nolien slēptuvēs. Ja tie nepaspēj noslēptie kādā salīdzinoši siltākā vietā, tie aiziet bojā. Kāpēc? Šo dzīvnieku ķermenis satur daudz ūdens, kas sasalstot izplešas. Izplešoties, sasalušais ūdens pārplēš audus un šūnas – organisms vairs nespēj dzīvot. Tādēļ, vēl pirms sala iestāšanās, aukstasiņu dzīvnieki meklē paslēptuves, kurās ziemā ir vismaz tik daudz siltuma, lai nesasaltu ūdens.
Taču daļa bezmugurkaulnieku nemaz netiecas ziemā izdzīvot. Paveikuši galveno uzdevumu – parūpējušies par sugas turpinājumu nākamgad – tie aiziet bojā, atstājot oliņas.
Vairākums no tiem dzīvniekiem, kuri saglabā dzīvību, ziemā tomēr nav aktīvi. Tie cenšas pārlaist auksto gada periodu, sastinguši kāpura, kūniņas vai pieauguša dzīvnieka stadijā. Pie tiem pieder gandrīz visi sauszemes virzszemes bezmugurkaulnieki. Tikai daži no bezmugurkaulniekiem – sīki augsnes un ūdens iemītnieki, kā piemēram, tārpi, vēži, dažu kukaiņu kāpuri un citi – ziemas paslēptuvēs turpina dzīvot daudz maz aktīvi. Neaktīvi vai mazaktīvi ziemotuvēs dzīvi vada poikilotermie sausemes mugurkaulnieki – abinieki un rāpuļi.
Tāpat viens otrs homotermais – ar pastāvīgu ķermeņa temperatūru – mugurkaulnieks no zīdītāju jeb zvēru klases rudenī beidz rosību, proti, laižas vairāk vai mazāk ciešā ziemas guļā. Dziļo ziemas miegu guļ abu sugu eži, arī visi sikspārņi un visi susuri jeb miega peles. Šie zvēriņi ziemā nemaz nebarojas, bet pārtiek no tām enerģijas rezervēm, ko uzkrājuši vasarā un rudenī. Enerģiju viņi tērē maz, jo nekustas un maz elpo. Savukārt seklajā guļā ziemu pavada āpši, jenotsuņi un lāči. Viņi tāpat vasaras beigās uzkrāj tauku rezerves, taču reizēm ziemā izlien no midzeņiem pameklēt ko apēdamu.
Tomēr arī tie zvēri, kuri ziemas miegu neguļ, gatavojas sala periodam – rudenī pārģērbjas, pareizāk sakot, ietērpjas ziemas kažokā: viņiem izaug biezāks un garāks apmatojums, daļai tas maina krāsu – kļūst gaišāks, lai uz baltā sniega būtu grūtāk pamanāms.
Ne visi putni dodas uz siltajām zemēm
Bet homotermie mugurkaulnieki no putnu klases, jo īpaši daudzu sugu gājputni, ziemai tuvojoties, nav neuzkrītoši. Vairākums skaļi sasaucas, pulcējoties vienkop pirms aizlidošanas, kā arī prom lidošanas laikā.
Lielākā daļa kukaiņēdāju putnu uz siltajām zemēm, kur barības ir pietiekoši, aizlido jau agri. Ūdens putni dodas prom, kad ūdeņus sedz ledus. Sākot trūkt barībai, aizceļo arī vairākums mūsu plēsīgo putnu. Ziemot Latvijā paliek galvenokārt graudēdāji un visēdāji.
Palikušajiem jeb nometniekiem putniem rudenī mainās apspalvojums: papildus izaug dūnas un “ziemas spalvas” – tērps kļūst biezāks, kā arī maina krāsu.
Daļa ziemā aktīvo zvēru un nometnieku putnu rudenī vāc barības krājumus. Ēdamā rezerves ziemai gatavo vāvere un gandrīz visi peļveidīgie grauzēji. Pat kurmis taisa barības noliktavas: kādā no saviem pazemes kambariem savelk daudz slieku, kurām iepriekš sakož galvas, lai tārpi nespētu aizbēgt. No putniem ar krāt tieksmi īpaši pazīstami ir sīlis, riekstrozis, dzilnītis, dzeņi. Šie lidoņi rudenī dažādās vietās noslēpj barības rezerves ziemai. Bieži vien tā noslēpj, ka paši vēlāk nespēj sameklēt. No neatrastajiem krājumiem parasti izdīgst jauni augi, tostarp koki.
