Iesākumā Tiesa pievērsās valdības lūgumam svītrot lietu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, kā arī iebildumam, ka iesniedzēja nav uzskatāma par “upuri” Konvencijas 34.panta izpratnē, jo jautājums, kas ir iesniedzējas sūdzības pamatā, jau ir atrisināts. Proti, pēc tam, kad kriminālprocesu uzraugošais prokurors apmierināja iesniedzējas sūdzību daļā un iesniedzēja saņēma datorā esošās informācijas kopiju, iesniedzējas tiesību pārkāpums, ja tāds bijis, jau ir novērsts. Tomēr Tiesa noraidīja valdības argumentus, skaidrojot, ka, lai gan ar uzraugošā prokurora lēmumu iesniedzējai tika atgriezta informācija, kas nepieciešama, lai viņa varētu turpināt savu profesionālo darbību, iesniedzēja nav saņēmusi atlīdzinājumu par laiku, kurā viņa nevarēja veikt profesionālo darbību, proti, nav novērstas visas iespējamā pārkāpuma sekas.
Pievēršoties iesniedzējas sūdzības būtībai, Tiesa iesākumā atsaucās uz vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību viedokļa, kas iedibināti, piemēram, lietā Vinks un Ribicka pret Latviju (https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-200436). Tiesa atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, ir jāņem vērā arī tas, vai ir nodrošinātas pietiekamas procesuālās garantijas pret patvaļīgu iejaukšanos jurista un klienta attiecībās. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzīmēja, ka izskatāmajā lietā nebija strīda par to, ka, izņemot datoru un liedzot piekļūt datorā esošajai informācijai, ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpat Tiesa norādīja, ka abas puses piekrita, ka iejaukšanās pamats bija noteikts likumā un ka iejaukšanās īstenota, lai sasniegtu divus leģitīmos mērķus: novērstu noziedzību un aizsargātu citu cilvēku tiesības. Tiesa secināja, ka pušu viedokļi atšķiras tikai par to, vai šī iejaukšanās bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, proti, samērīga.
Izvērtējot to, vai iejaukšanās bija samērīga, Tiesa secināja, ka, atļaujot kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī, izmeklēšanas tiesnesis lēmumā norādīja tikai to, ka krimināllietas materiālos esošā informācija rada pamatotas aizdomas, ka iesniedzējas dzīvoklī varētu atrasties priekšmeti un elektroniskās ierīces, kam kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. Tiesa uzsvēra, ka izmeklēšanas tiesnesis nebija norādījis to, kas krimināllietas materiālos pamato šādu secinājumu, ne arī pamatojis to, kādēļ kratīšana ir nepieciešama. Turklāt Tiesa norādīja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju izdarīt kratīšanu bija formulējis pārāk plaši, jo lēmumā nebija noteikti kritēriji, pēc kuriem varētu izvērtēt to, vai dokumentiem vai priekšmetiem var būt pierādījuma vērtība kriminālprocesā, kas tādējādi noteiktu robežas tam, kādus priekšmetus izmeklētāji drīkst izņemt. Tāpat Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēja ir juriste un ka dators, kā arī tajā esošā informācija, bija nepieciešama, lai iesniedzēja varētu sniegt juridisko palīdzību. Taču, lai gan tika izveidota un iesniedzējai izsniegta datorā esošās informācijas kopija, Tiesa nerada skaidrojumu tam, kādēļ šāda kopija izsniegta trīs mēnešus pēc datora izņemšanas.
Tālāk Tiesa pievērsās procesuālo garantiju izvērtēšanai. Tiesa secināja, ka Latvijas normatīvajā regulējumā nebija paredzētas specifiskas procesuālās garantijas, kas būtu attiecināmas uz informācijas, kuru iesniedzēja iegūst savas profesionālās darbības ietvaros, aizsardzību kratīšanas laikā. Vienlaikus normatīvais regulējums paredzēja izmeklēšanas tiesneša lēmumu par atļauju veikt šādas darbības. Tiesa paskaidroja, ka, lai gan vispārīgi izmeklēšanas tiesneša atļauja īstenot kratīšanu ir uzskatāma par procesuālo garantiju, konkrētajā gadījumā lēmumā netika norādīts tas, ka iesniedzēja ir juriste un, lai gan izmeklēšanas tiesnesim, izmeklētājam un prokuroram šis fakts bija zināms, tam netika piešķirta nekāda nozīme. Tādēļ Tiesa atzina, ka ir pārkāptas iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 24. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē (http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/Pages/search.aspx). Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (58195/16) un sprieduma datums (24/10/2024).
Fakti lietā “Rutule pret Latviju”
2016. gada 13. janvārī Valsts policija ierosināja kriminālprocesu par iespējamu dokumentu viltošanu, viltotu dokumentu lietošanu un krāpšanu.
2016. gada 22. februārī izmeklētājs ierosināja veikt kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. 2016. gada 24. februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atļāva izdarīt kratīšanu, norādot, ka tiek atļauts iegūt dažādus dokumentus, kā arī elektroniskos datu nesējus, kurām kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. Pamatojoties uz lēmumu, 2016. gada 9. martā Valsts policija veica kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Kratīšanas laikā tika izņemts iesniedzējas dators, par to sagatavojot protokolu, kuru izsniedza iesniedzējai.
2016. gada 14. martā iesniedzēja lūdza datoru atdot vai izsniegt datorā esošās informācijas kopiju. 2016. gadā 21. martā izmeklētājs noraidīja iesniedzējas sūdzību. 2016. gada 2. aprīlī iesniedzēja lēmumu pārsūdzēja uzraugošajam prokuroram, kurš 2016. gada 5. maijā iesniedzējas sūdzību apmierināja daļā, norādot, ka iesniedzējai ir izsniedzama datorā esošās informācijas kopija. 2016. gada 3. jūnijā iesniedzēja saņēma datorā esošās informācijas kopiju.
2016. gada 18. martā iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesai, ar kuru apstrīdēja atļaujas izdarīt kratīšanu tiesiskumu. 2016. gada 4. aprīlī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību, atzīstot, ka atļauja veikt kratīšanu bija tiesiska un pamatota.
2016. gada 16. novembrī datoru iesniedzējai atgrieza.
