Savā 2018.gada 19.jūlija sūdzībā Komitejai iesniedzējs savā un sava dēla vārdā apgalvoja, ka viņu tiesību pārkāpumu radījis Latvijas iestāžu un tiesu atteikums viņa dēla dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā papildus dēla vārdam latviešu valodā norādīt arī dēla vārda krievu valodas formu latīņalfabētiskajā transliterācijā.
Atbilstoši Komitejas reglamenta 97.punktam pirms pievēršanās iesniedzēja sūdzību būtībai Komiteja izvērtēja to pieņemamību izskatīšanai. Tā Komiteja secināja, ka iesniedzēja identisku sūdzību neizskata citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā. Turklāt Komiteja uzskatīja, ka iestāžu un tiesu atteikums iesniedzēja dēla dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā papildus viņa vārdam latviešu valodā norādīt dēla vārda latīņalfabētisko transliterāciju tieši ietekmēja iesniedzēja un viņa dēla Paktā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tāpēc Komiteja noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēju un viņa dēlu nevar uzskatīt par iespējamu Paktā garantēto tiesību pārkāpumu upuriem. Tāpat Komiteja nepiekrita valdībai, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Savos apsvērumos valdība argumentēja, ka iesniedzēja konstitucionālās sūdzības neatbilda Satversmes tiesas likumā noteiktajām prasībām lietas ierosināšanai, tāpēc nevarēja uzskatīt, ka viņš šo tiesību aizsardzības līdzekli būtu izsmēlis. Savukārt Komiteja uzskatīja, ka savās konstitucionālajās sūdzībās iesniedzējs bija izvirzījis apsvērumus par iespējamiem tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumiem saistībā ar Latvijas iestāžu un tiesu atteikumu iesniedzēja dēla dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā iekļaut arī dēla vārda latīņalfabētisko transliterāciju. Komiteja šo iesniedzēju rīcību uzskatīja par pietiekamu, lai secinātu, ka viņi bija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus pirms vēršanās ar sūdzībām Komitejā, un Satversmes tiesas lēmumi atteikties ierosināt tiesvedību šo secinājumu nemainīja.
Turpinājumā Komiteja pievērsās valdības argumentam, ka iesniedzēja sūdzības būtu noraidāmas kā acīmredzami nepamatotas. Pievēršoties iesniedzēja atsaucei uz Komitejas 2010.gada viedokli lietā Raihman pret Latviju (https://www.mfa.gov.lv/lv/media/4111/download?attachment), Komiteja skaidroja, ka faktiskie apstākļi abās lietās būtiski atšķiras. Proti, lietā Raihman pret Latviju Komiteja secināja, ka veiktās izmaiņas konkrētā iesniedzēja personvārda atveidei oficiālajos dokumentos latviešu valodā nesamērīgi iejaucas viņa Pakta 17.pantā garantētajās tiesībās. Tomēr minētajā lietā svarīgs apstāklis bija tas, ka šī iesniedzēja personvārds oficiālajos dokumentos pirms tā maiņas ļoti ilgu laiku (40 gadus) tika lietots oriģinālformā, bet valsts pēc 40 gadiem to vienpusēji mainīja. Savukārt izskatāmajā lietā jautājums bija par iesniedzēja dēla vārda pirmreizējo ierakstīšanu dzimšanas reģistrā. Turklāt Komiteja atzīmēja, ka valsts iestādes apmierināja iesniedzēja lūgumu viņa dēla dzimšanas apliecībā papildus dēla uzvārdam latviešu valodā norādīt arī viņa uzvārdu latīņalfabētiskajā transliterācijā. Komiteja uzsvēra, ka, lai gan iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka valsts iestāžu un tiesu atteikums norādīt viņa dēla dzimšanas apliecībā arī dēla vārda latīņalfabētiskās transliterācijas formu radīs viņa dēlam neērtības personīgajā dzīvē un grūtības ar identitātes pierādīšanu, iesniedzējs nebija sniedzis konkrētus piemērus un argumentus, kas pamatotu, kā šis atteikums negatīvi ietekmē viņu un viņa dēlu. Šo apsvērumu dēļ Komiteja iesniedzēja sūdzības par Pakta 17.panta un 26.panta iespējamiem pārkāpumiem noraidīja kā acīmredzami nepamatotas.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par Pakta 27.panta iespējamo pārkāpumu, Komiteja atzīmēja valdības argumentu, ka iesniedzēja sūdzības pamatā esošais regulējums neaizliedz mazākumtautību pārstāvjiem lietot savu dzimtu valodu savā kopienā. Tāpat Komiteja uzsvēra, ka iesniedzējs nebija pamatojis, kā atteikums iekļaut viņa dēla dzimšanas apliecībā dēla vārda latīņalfabētiskās transliterācijas formu ietekmē viņu tiesības lietot savu dzimto valodu komunikācijā ar citiem mazākumtautību pārstāvjiem. Šo apsvērumu dēļ Komiteja kā acīmredzami nepamatotu noraidīja arī iesniedzēja sūdzību par Pakta 27.panta iespējamo pārkāpumu.
Pilns 2024.gada 19.jūlija Komitejas viedokļa teksts angļu valodā ir pieejams Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās tiešsaistes vietnē (https://www.mfa.gov.lv/lv/latvijas-interesu-parstaviba-ano-cilvektiesibu-komiteja-izskatamajas-lietas).
Fakti lietā V.K. pret Latviju
2011.gada 20.jūnijā piedzima iesniedzēja dēls. 2011.gada 18.jūlijā iesniedzējs vērsās dzimtsarakstu nodaļā ar lūgumu dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā papildus viņa dēla vārdam un uzvārdam latviešu valodā norādīt arī dēla vārda krievu valodas formu latīņalfabētiskajā transliterācijā. 2011.gada 25.jūlijā dzimtsarakstu nodaļa iesniedzēja lūgumu noraidīja.
Šo lēmumu iesniedzējs apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, Administratīvajā apgabaltiesā un Augstākajā tiesā. Ar 2016.gada 27.jūnija spriedumu Administratīvā apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja pieteikumu daļā par tāda administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu grozīti ieraksti iesniedzēja dēla dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā, papildus latviešu valodā reģistrētajam vārdam norādot tā krievu valodas formu latīņalfabētiskajā transliterācijā. Vienlaikus, ņemot vērā, ka uz to brīdi iesniedzējs jau bija saņēmis dēla dzimšanas apliecību, kurā papildus dēla uzvārdam latviešu valodā bija norādīts arī dēla uzvārds latīņalfabētiskajā transliterācijā, Administratīvā apgabaltiesa izbeidza lietu, ciktāl tā attiecās uz iesniedzēja dēla uzvārda latīņalfabētiskās transliterācijas formas iekļaušanu viņa dzimšanas apliecībā. 2017.gada 18.janvārī Augstākā tiesa atstāja šo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu negrozītu.
Iesniedzējs divas reizes vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu, lūdzot izvērtēt Valsts valodas likuma 19.panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91., 96. un 114.pantam, Pakta 17.pantam un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 11.panta pirmajai daļai. Abas reizes Satversmes tiesas kolēģija pieņēma lēmumu atteikties ierosināt lietu, secinot, ka konstitucionālajā sūdzībā sniegtais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams.
2018.gada 19.jūlijā iesniedzējs ar sūdzībām vērsās Komitejā.
