Tiesa, piekrītot valdības iebildumam, secināja, ka iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, Tiesa atgādināja Konvencijas 35.panta 1.punkta pamatprincipu, ka sūdzības pirms to iesniegšanas Tiesā ir jāizvirza arī nacionālā līmenī. Tiesa atsaucās uz lietā Guravska pret Latviju secināto, ka Latvijā iespēja, pamatojoties uz Satversmes 92.pantu, vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar kompensācijas prasību par ieilgušu tiesvedību civillietā ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Balstoties uz valdības iesniegtajiem tiesu prakses piemēriem, Tiesa atzina, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis ir efektīvs arī sūdzībām par administratīvā procesa ilgumu.
Tiesa piekrita valdībai, ka, lai gan tās iesniegtajos tiesu prakses piemēros tiesas nebija lēmušas par labu prasītājiem, šie tiesu prakses piemēri apstiprināja, ka kompensācijas prasība, pamatojoties uz Satversmes 92.pantu, ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis sūdzībām par administratīvā procesa ilgumu, jo tajos skaidri parādīts, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas ir pieņēmušas un izskatījušas personu prasības piešķirt kompensāciju par ieilgušu administratīvo procesu.
Turklāt Tiesa piekrita valdības argumentam, ka process, kādā šādas prasības iesniedz, un nacionālo tiesu metodoloģija neatkarīgi no tā, vai personas prasība saistīta ar tiesvedības ilgumu civillietā vai administratīvajā lietā, bija identiska un atbilst Tiesas praksē iedibinātajiem principiem. Savukārt, pievēršoties viena iesniedzēja iebildumam, ka šo tiesību aizsardzības līdzekli nevar uzskatīt par efektīvu, Tiesa atgādināja, ka tiesību aizsardzības līdzeklis ir efektīvs, ja tas spēj novērst personas tiesību aizskārumu un nodrošina sapratīgas izredzes uz labvēlīgu iznākumu. Tiesa uzsvēra, ka personas šaubas par to, vai ar konkrētu tiesību aizsardzības līdzekli var panākt sev labvēlīgu rezultātu, ja vien tas nav acīmredzami neefektīvs, nevar uzskatīt par pamatotu iemeslu, kāpēc persona šo tiesību aizsardzība līdzekli nav izsmēlusi.
Ņemot vērā minēto, Tiesa atzina, ka valdība ir pierādījusi, ka laikā, kad tika pieņemti galīgie nolēmumi iesniedzēju lietās, Latvijā jau pastāvēja efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz viņu sūdzībām par administratīvā procesa ilgumu. Līdz ar to, ievērojot, ka iesniedzēji šo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izsmēluši, Tiesa atbilstoši Konvencijas 35.panta 1. un 4. punktam iesniedzēju sūdzības noraidīja.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024.gada 14.novembrī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (42516/18 vai 18623/20, vai 31088/20) un lēmuma pieņemšanas datums (17/10/2024).
Fakti lietā Klopcovs pret Latviju
Lietā Klopcovs pret Latviju iesniedzējs 2012.gada 17.decembrī vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu. 2013.gada 28.maijā iesniedzējs pārsūdzēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. 2018.gada 16.martā Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, ar šo nolēmumu noslēdzot tiesvedību. Procesa ilgums bija pieci gadi un trīs mēneši.
Fakti lietā Žagars pret Latviju
Lietā Žagars pret Latviju iesniedzējs 2012.gada 23.janvārī vērsās Valsts policijā, apstrīdot amatpersonu faktisko rīcību un lūdzot atlīdzināt kaitējumu. 2012.gada 3.maijā iesniedzējs pārsūdzēja Valsts policijas lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. 2019.gada 20.novembrī Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, ar šo nolēmumu noslēdzot tiesvedību. Procesa ilgums bija septiņi gadi, deviņi mēneši un 29 dienas.
Fakti lietā Cišeiko pret Latviju
Lietā Cišeiko pret Latviju iesniedzējs 2013.gada 20.septembrī vērsās Aizsardzības ministrijā ar iesniegumu par pabalsta piešķiršanu. 2013.gada 6.decembrī iesniedzējs pārsūdzēja Aizsardzības ministrijas lēmumu tiesā. 2020.gada 16.janvārī Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, ar šo nolēmumu noslēdzot tiesvedību. Procesa ilgums bija seši gadi, trīs mēneši un 28 dienas.
