Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Augsti godātais Kaļķa kungs!
Klātesošie!
Draugi!
Pirms 75 gadiem šādā pašā marta dienā desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju – vīri un sievas, bērni – tika deportēti uz Sibīriju. Notika tas, ko mēs šodien dēvējam par komunistisko genocīdu pret Latvijas tautu. Notika tas, no kā daudzi baidījās, tādēļ devās pretošanās cīņās pret Staļina režīmu, pret padomju režīmu. Cīnījās gan mežos, gan pilsētās, bet tajā brīdī tika uz brīdi uzvarēti.
Šodien mēs pieminām tos, kuri neatgriezās. Mēs sakām paldies tiem politiski represētajiem, kuri šodien stāsta par savu pieredzi un atgādina mūsu tautas drūmākās vēstures lapaspuses.
Šodien gan sev, gan pasaulei mēs arī ļoti skaidri sakām, ka ar ļaunumu nevar sarunāt. Ar ļaunumu nevar vienoties. Ar ļaunumu nevar noslēgt mieru. Ļaunumu var tikai uzvarēt – pret ļaunumu ir jācīnās! Tāpēc gan kopš pilna mēroga Krievijas agresijas pret Ukrainu sākuma, gan šodien sakām skaļi – mēs turpināsim atbalstīt Ukrainas tautu tās cīņā pret agresīvo Krieviju. Pret ļaunumu. Mēs to darīsim līdz pilnīgai Ukrainas uzvarai. Mēs to darīsim līdz pilnīgai brīvības uzvarai pār nebrīvi. Vai tā būtu mūsu pašu aizsardzības spēju stiprināšana vai tas skartu tirdzniecības pārtraukšanu ar agresoru, vai tas nozīmē atgādinājumu pašiem par mūsu vēsturi.
Tādēļ aicinu šodien godināt visus tos, kuri gāja bojā Staļina lēģeros. Aicinu pieminēt visus tos, kuri šobrīd turpina cīnīties pret ļaunumu. Mēs visi kopā spēsim to pārvarēt!
Dievs, svētī Latviju!
