Sanāksmē par darbnespējas lapām 26. februārī Ekonomikas ministrija (EM) norādīja, ka pieaug gan darbnespējas lapu skaits, gan izmaksas. Izdevumi darba devējiem par A darbnespējas lapām 2022. gadā ir sasnieguši 86 miljonus eiro. Kopējās darbaspēka izmaksas 2022. gadā bija 10 252 miljoni eiro, t.i., izdevumi par darbnespējas lapu apmaksu veidoja tikai nepilnu vienu procentu (0,84%) no kopējām darbaspēka izmaksām. Ja vērtējam slimības pabalstu īpatsvaru pret IKP, tad Latvijā šis rādītājs ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības valstīm. Darba devēji uzstājīgi rosina samazināt darbiniekiem slimības lapu dienu skaitu un apmēru. Arī ministriju piedāvājums rosina samazināt slimības dienu kompensāciju, tiesa, pieticīgākā apjomā. Visas pārmaiņas tiek virzītas uz darbinieku sociālo garantiju rēķina, pie tam, nesamazinot sociālās apdrošināšanas likmi. Tā teikt, naudu no darbinieka iekasēsim kā līdz šim, bet pakalpojumu – apcirpsim. Priekšlikumu būtība ir ienākumu pārdale no darbinieka darba devējam. Pamatojums ir darba devēju apgalvojums: slimības lapas padara uzņēmumus nekonkurētspējīgākus Baltijas valstīs. Kā ir patiesībā?
LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns: “Ja runājam par darbinieku situāciju, tad komercbanku eksperti Pēteris Strautiņš un Dainis Gašpuitis norādīja, ka pirms inflācijas lēciena pirktspēju vidējā darba samaksa atgūs 2025.gada otrā pusē, bet minimālā alga – krietni vēlāk. Savukārt darba devēju situācija ir šāda -, piemēram, Igaunijā darba devēji no uzņēmuma līdzekļiem apmaksā darbiniekam no ceturtās līdz astotajai slimības dienai, bet no devītās slimības dienai līdz beidzamajai no Nacionālā Veselības aprūpes fonda, kuru veido vienīgi darba devēja veidotās iemaksas par katru darbinieku un viņa bērnu – 13% sociālās apdrošināšanas iemaksas. Igaunijā nav valsts apmaksātas B lapas. Darbinieks maksā 2 % bezdarbam un, ja vēlas vēl 1,6% 2.pensiju līmenī. Tas arī viss. Latvijā darbiniekam sociālās apdrošināšanas likme ir 10,5%. Kopējā sociālās apdrošināšanas likme Igaunijā ir 37,4 % , Latvijā – 34,09 %. Secinājums – no mūsu darba devēju viedokļa sanāktu, ka Igaunijas darba devēji būtu bezcerīgi nekonkurētspējīgi ar Latvijas kolēģiem. Taču viss ir otrādi. Igaunija sasniedz krietni augstākus rezultātus gan darba ražīgumā, gan investīciju piesaistē, gan IKP, gan veselības, gan izglītības, zinātnes finansēšanā un kvalitātē, pie tam ilgstoši – gadu no gada. Tas pierāda vien to, ko redzam Skandināvijā un Vācijā – ilgstoši augstāks sociālās apdrošināšanas līmenis nodrošina veiksmīgāku tautsaimniecības izaugsmi un sabiedrības labklājību.”
Jau pirms gada LBAS, reaģējot uz LDDK un LTRK rosinājumu par slimības lapu apmaksas apmēra samazinājumu nodarbinātajiem, norādīja uz to, ka vispirms jānovērš problēmas cēloņi un jāpārskata slimības lapu izsniegšanas nosacījumi. LBAS ieskatā īpaši nepieļaujami ir godprātīgiem darbiniekiem samazināt apmaksājamo dienu skaitu un atvietojuma procentus.
Sanāksmes dalībnieki vienojās, ka tiešām pirmais risināmais jautājums ir nepamatoti izsniegtās darbnespējas lapas. EM informēja, ka pēc VM sniegtās informācijas 2023. gadā ir bijušas 400 sūdzības par nepamatoti izsniegtām darbnespējas lapām, no kurām pēc pārbaudes tādas izrādījās tikai 4.
Darba devēji skaidroja, ka darbnespējas lapu izmaksas padara Latvijas uzņēmumus mazāk konkurētspējīgus. Kā piemērs tika minēts uzņēmums, kas darbojas visās Baltijas valstīs, un izdevumi par darbnespējas lapām Latvijā ir visaugstākie. Patiesībā par to nebūtu jābrīnās, ja salīdzinām daudzus gadus ieguldītos līdzekļus veselības aprūpē un veselīgas dzīves ilgumu (vīriešiem Latvijā tikai 52,2 gadi!) trijās Baltijas valstīs. LBAS papildus rosināja izvērtēt, kas tieši ietekmē konkrētā uzņēmuma augstos izdevumus: vai ir izvērtēti darba vides riski, vai nav pasliktinājušies darba apstākļi, notikuši nelaimes gadījumi darbā vai palielinājies arodsaslimšanu skaits?
LBAS argumentēja, ka darbinieks, saņemot vidējo algu tautsaimniecībā (2023.gadā 1537 eiro – bruto) un slimojot 9 dienas (A lapa), saņem par vienu trešdaļu mazākus ienākumus, līdz ar to atsevišķu personu viedoklis par to, ka “atrasties uz darbnespējas lapām ir izdevīgi”, ir noraidāms kā absolūti nepamatots.
Turklāt aptaujas dati par slimības lapām uzrāda tendenci, ka nereti strādājošie iet uz darbu slimi, – 39% Latvijas iedzīvotāju darbspējīgā vecumā norāda, ka Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, jo baidās pazaudēt darbu. Pēc aptaujāto domām, galvenais iemesls, kāpēc Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, ir augstās veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas, – gandrīz puse (48%) respondentu uzsver, ka nevar atļauties slimot, jo medicīna ir pārāk dārga.
Ekonomikas ministrija prezentēja divus ministrijas un darba devēju panāktā kompromisa variantus, kuriem arodbiedrība kategoriski iebilst, uzskatot, ka slimības lapu apmaksa nekādā gadījumā nedrīkst pasliktināt darba ņēmēju sociālās garantijas.
EM piedāvātā 1.varianta gadījumā, darba ņēmējs papildus zaudēs 15% no darba samaksas 2. un 3. dienā, 10% no 4. līdz 8. dienai un 5% katrā nākamajai dienā līdz slimošanas beigām. Lai arī EM 2. piedāvājuma variants ir nedaudz labvēlīgāks darba ņēmējam, LBAS nepiekrīt arī šādam variantam.
Piedāvātie slimības lapas apmaksas kārtības kompromisa varianti katram slimojošajam darbiniekam, kurš saņem tautsaimniecības vidējo darba algu, samazinātu slimības lapas pabalsta apmēru par 33 eiro, bet labākajā variantā par 25 eiro, slimojot pirmās 9 dienas (A lapa). Bet turpinot slimot 10 un vairāk dienas, nāktos rēķināties ar pabalsta samazinājumu vēl aptuveni 2 eiro dienā. Vidējais slimošanas ilgums ir aptuveni 30 dienas, tad kopumā katram vidējās darba algas saņēmējam, kurš slimo, būtu jārēķinās ar aptuveni 50 eiro papildu zaudējumiem ģimenes budžetā. LBAS vērš uzmanību, ka jau pēc šobrīd spēkā esošās slimības lapu aprēķina kārtības, vidējās darba algas saņēmējs, slimojot un izmantojot A lapu, zaudē aptuveni 120 eiro, kā arī vēl jārēķinās ar papildu izdevumiem medicīnas pakalpojumiem un medikamentiem, kuru cenām ir augšupejoša tendence.
Lai mazinātu darba devēju izdevumus par darbnespējas lapām, LM ir gatava tādam kompromisam, kurš būtu fiskāli neitrāls attiecībā uz sociālo budžetu, proti, valsts puse ir gatava no darba devējiem pārņemt 9. darbnespējas dienas apmaksu, ja valsts sākot ar 9. dienu apmaksā darbnespēju nevis 80% apmērā, bet gan 75% apmērā. Šādam variantam arodbiedrības nepiekrīt.
