Savā būtībā stirnas ir individuālistes. Gada siltajā periodā bez vajadzības cita ar citu tās nekontaktē. Ziemā un rudenī stirnas izturas daudz saticīgāk, vieglāk pacieš sev līdzīgo klātbūtni, nekā pavasarī un vasarā. Faktiski aukstajā periodā viņas izmanto principu “kopā drošāk”. Jau rudenī šie dzīvnieki sapulcējas nelielās grupiņās, kas lielākoties sastāv no divām, retāk trim mātītēm un viņu pēcnācējiem. Līdzās parasti uzturas arī viens pieaudzis āzis, bet viņš saglabā zināmu autonomiju. Ziemā daļa no šīm grupiņām apvienojas bariņos, īpaši tad, ja tuvumā atrodas kāda laba barošanās vieta. Pavasarī stirnu ziemas kopienas pakāpeniski izirst. Pirmie atdalās tēviņi.
Veģetācijas periodā stirnu pamatbarība sastāv no koku un krūmu jaunām, sulīgām lapām, pumpuriem, jaunajiem dzinumiem un no lakstaugiem jeb zāles. Aukstajā sezonā stirnas nereti bojā nelielas priedītes, nokožot pumpurus, galotnes dzinumus un sānu zarus, tādejādi zināmā mērā pakļaujot postījumiem jaunaudzes.
Latvijā izplatītākie savvaļas pārnadži
Stirnas ir plaši izplatītas visā Latvijas teritorijā – gan mežainās, gan klajās vietās. Relatīvi lielākais blīvums reģistrēts valsts dienvidrietumos. Tiek lēsts, ka kopumā šo dzīvnieku populāciju pie mums sastāda vairāk nekā 200 tūkstošus īpatņu. Skaits liels, turklāt, tam esot tendence pieaugt.
Kādā apvidū konkrētāk stirnas ieraugāmas, tas atkarīgs galvenokārt no barošanās iespējām, tāpēc šo zvēru uzturēšanās teritorijām ir vairāk vai mazāk sezonāls raksturs.
Teorētiski stirnas definētas par mežmalu, izcirtumu, sīkmežu, pat birztalu un krūmāju iemītniekiem. Dažai stirnai nez kāpēc tīkama šķiet purvāju vai niedrāju klātbūtne. Stirnas bez aizspriedumiem mīt arī apdzīvotu vietu tiešā tuvumā, ja cilvēks vai suņi tās netramda. Ne bez pamata mēdz teikt: stirna – ekoloģiski diezgan plastiska suga.
Novērots, ka daļa stirnu populācijas var uzturēties daždažāda tipa kokaudzēs, ja vien tajās ir lauces, pļavas, aizaugoši izcirtumi, retaines, bagātīgs pamežs, paauga. Siltajā sezonā priekšroka tiek dota nelieliem lapu koku un jauktiem mežiem, kas robežojas ar lauksaimniecības platībām. Bet ziemas periodā šiem dzīvniekiem tīk galvenokārt skujkoku meži, jo īpaši tie, kas bagāti ar pamežu un sīkkrūmiem.
Ārējais raksturojums
Stirna (Capreolus capreolus) iekļauta briežu (Cervidae) dzimtā, kas pieder pārnadžu (Artyodactyla) kārtas atgremotāju (Ruminantia) apakškārtai. Stirna ir ne vien biežāk sastopamais, bet arī augumā mazākais savvaļas atgremotāju pārstāvis Latvijā: skaustā – ne augstāks par astoņdesmit centimetriem, vien nieka 20–30 kilogramus smags. Tēviņi jeb stirnāži ir prāvāki par tāda paša vecuma tādos pašos apstākļos dzīvojošām mātītēm.
Apmatojums stirnai – parupjš, diezgan biezs. Ziemā ir nedaudz ciešas, smalkas pavilnas, vasarā tās nav. “Kažoka” krāsa – vienmērīga: vasarā rūsgansarkana vai dzeltenruda, bet ziemā, pateicoties maskējoši sudrabainajiem akotmatiem, brūnganpelēka vai rudi pelēka. Ziemas akotmati – trausli, poraini, viegli lūstoši, jo pildīti ar gaisu. Uz dibena lejup no astes saknes – stirnas apmatojums veido baltu vai iedzelteni baltu laukumu, tā saukto, “spoguli”.
Stirnēni jeb kazlēni no piedzimšanas brīža līdz trīs četru mēnešu vecumam ir maskēšanās tērpā – raibi: rūsgani, izrotāti ar sešām gareniski izkārtotām gaišu –dzeltenbaltu– plankumu joslām pār sāniem un muguru.
Divas reizes gadā stirnas pārģērbjas. Apmatojuma maiņa notiek pakāpeniski, rit lēni. Pavasara pārģērbšanās periods ilgst no marta līdz jūnijam, rudens pārģērbšanās perioda laiks – no septembra līdz novembra sākumam.
Tāpat kā pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, arī stirnu tēviņiem ik gadu zināmu periodu uz galvas atrodas divi ragi. Stirnāžu ragi allaž vērsti augšup, tie ir gan relatīvi, gan absolūti mazi. Katra raga galā atrodas divi trīs žuburi. Ragu virsma – nelīdzena, jo klāta kaula izaugumiem, atzariem un pauguriem. Notiek ragu cikliska nomaiņa: rudenī tie nokrīt, pavasarī jau izauguši jauni.
Ar ragiem iezīmē teritoriju
Augoši ragi sākumā ir pavisam nelieli un mīksti, nav blīvi, tie klāti ar labi apasiņotu, maigu ādu, ko sedz matiņi. Augošos ragos atrodas serde, kurā vijas asinsvadi un nervi. Pamazām ragi kļūst aizvien garāki, cietāki, žuburojas, līdz pavisam sacietējuši. Tad dzīvnieks, berzējot jaunos durekļus gar kokiem un krūmiem, nodīrā no tiem nu jau atmirušo ādu. Taču arī tad, kad ādu no ragiem nodrāzis, āzis turpina berzēt kociņus, lai tos iezīmētu. Iezīmēšanas iemesls: jānorāda sugasbrāļiem teritorijas robežas. Bieži vien dzīvnieks kociņus berzē tik azartiski, ka norīvē mizu līdz kambijam. Šādi traumētie augi parasti aiziet bojā. Starp citu, stirnāžiem īpaši kārdinoši šķiet no citiem atšķirīgie, reti sastopamie koki, svešzemju sugas, ja tādu nav, priekšroka tiek dota ar miecvielām bagātiem kokiem – kadiķiem, eglēm, priedēm, ozoliem.
Jaunajiem stirnu āzīšiem ragi sāk veidoties agri – jau aptuveni piecu sešu mēnešu vecumā. Ziemā to augšana apstājas līdz aprīlum. Ne visiem, bet lielai daļai āzīšu pirmie ragi izaug stieņveidīgi, bez žuburiem. Visos turpmākajos gados skrimšļu puni nākamo ragu vietās āžiem ikreiz parādās janvāra beigās vai februārī un samērā strauji aug. Aprīlī, maijā tie pārkaulojas, pēc tam tiek noberzti. Otrie ragi vienmēr ir ar vismaz diviem, biežāk ar trim, žuburiem. Trešos ragus jau var uzskatīt par pilnīgi attīstītiem. Tomēr maksimālo attīstības līmeni ragi sasniedz piecus līdz astoņus gadus veciem stirnu tēviņiem.
Ragu augšana rit ilgi. Toties to nomešana ir relatīvi īss process: josla starp pieres izaugumiem un ragiem ātri noārdās, un ragi viens pēc otra nokrīt. Tomēr durekļu nomešanu rudenī (tāpat kā to notīrīšanu pavasarī) dzīvnieki cenšas paātrināt – viņi dauza un trin nu jau nevajadzīgos ragvielas veidojumus gar kokiem, kritalām, celmiem un ciņiem.
Kādu laiku pēc ragu nomešanas uz āža galvas saglabājas labi saskatāmi izciļņi – ragu pamatnes. Kad tās izzūd, stirnu tēviņu no mātītes var atšķirt, skatoties dzīvnieka pavēderē – tur tēviņam ieraugāma tā sauktā "pindzele" – pagarināts apmatojums ap dzimumorgānu ārējo atveri.
Ragi stirnu āžiem nav doti tāpēc, lai greznotu galvu. Tie domāti, lai badītos, taču nav paredzēti nogalināšanai. Vīriešu dzimuma dzīvnieki cits ar citu spēkojas, lai noskaidrotu, kuram tiesības pārošanās laikā tuvējā apkārtējā teritorijā aplaimot vietējās sieviešu dzimuma stirnas.
Vēl nenobriedušam, salīdzinoši vājam āzītim ar pilnīgi pieaugušu, spēcīgu pretinieku saķeršanās parasti neiznāk, jo stiprākais savu uzturēšanās vietu ir marķējis ar smaržojošām vielām. Vājākais dzīvnieks šīs smaržojošās brīdinājuma zīmes ar ožas palīdzību “izlasa” un konfliktēšanas periodā, drošs paliek drošs, turas pa gabalu no stiprākā mājvietas.
Kur stirnāži dabū smaržvielas teritorijas iezīmēšanai? Katram no viņiem uz pieres starp pieres kaula izaugumiem atrodas īpašs dziedzeris, kas tās izdala. Smaržojošu sekrētu izdaloši dziedzeri stirnu tēviņiem ir arī starp priekškāju pirkstiem, tāpēc dzīvnieki kārpa ar priekškājām zāli un sūnas, atkasa augsni, visbiežāk tiešā berzēšanās kociņu tuvumā. Ja kādā vietā redzami noberzti kociņi, svaigi izkasīta zāle un sūnas, skaidrs, ka kāds stirnu āzis te riestos, riesto vai ir riestojis.
Atklājot interesantus faktus par 2024. gada dzīvnieku – stirnu, dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis nākamajā rakstā iepazīstinās ar mazo stirnēnu gaidīšanas laiku, aicinās atpazīt un labāk izprast stirnu atstātās pēdas mežā, kā arī raksturos stirnu labāk attīstītās maņas, kas nereti palīdz arī aizsargāties no ienaidniekiem.
