Latvijā ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ir spēkā kopš 2010. gada. Šo gadu laikā daudzas valsts, pašvaldību institūcijas un privātā sektora pārstāvji ir bijuši iesaistīti cilvēku ar invaliditāti tiesību nodrošināšanā. Tiesībsargs, cenšoties īstenot cilvēku ar invaliditāti tiesības Latvijā, dažādās jomās vēl joprojām konstatē vienas un tās pašas problēmas, kas ir saistītas ar sabiedrības izpratni par cilvēkiem ar invaliditāti un kas traucē cilvēku ar invaliditāti tiesību nodrošināšanu.
Pārskata autore, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece Anete Ilves norāda uz galvenajām problēmām un reizē arī stereotipiem: “Bieži valda uzskats, ka ārsti varētu būt vislabāk informēti par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Tāpat tiek uzskatīts, ka ikgadējie ziedošanas pasākumi veicina cilvēku ar invaliditāti tiesības. Cilvēki ar invaliditāti būtu īpaši jāaizsargā, vislabāk ierobežojot viņu tiesības, jo pretējā gadījumā viņi varētu tikt apkrāpti. Ja tiek veikti vides pieejamības pasākumi, cilvēkiem ar invaliditāti viedoklis netiek pajautāts, jo galu galā cilvēki bez invaliditātes vislabāk zina, kā nodrošināt vides pieejamību. Tas ir absurds, taču diemžēl tā ir realitāte. Tik tiešām daudzi uzskata, ka zina, kā vajag darīt, taču, patiesību sakot, viņiem nav ne mazākas jausmas.” Tādēļ, lai ikviens varētu labāk izprast, kādu apstākļu rezultātā ir veidojušies dažādi stereotipi par cilvēkiem ar invaliditāti, pārskatā arī ir pieejama informācija par attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti vēstures griezumā.
Uzziņai
Pārskats ir sadalīts četrās nodaļās. Pirmā nodaļa sniedz ieskaitu, kā stereotipi var novest līdz diskriminācijai. Otrā nodaļa sniedz informāciju par sabiedrības attieksmi pret personām ar invaliditāti. Trešā nodaļa sniedz ieskatu ANO Konvencijas būtībā un aspektos, kas tika ņemti vērā to izstrādājot. Ceturtā nodaļa sniedz informāciju par dažādiem invaliditātes modeļiem un pieejām, no kuriem atsevišķas ir veidojušās uz stereotipu bāzes, kā arī norāda, kuri modeļi ir jāņem vērā, piemērojot ANO Konvenciju praksē.
