“Esam saņēmuši sūdzību par Valmieras novada pašvaldības rīcību kādā konkrētā gadījumā, un šāda kavēšanās, kurā cieš bērna intereses, nav attaisnojama. Faktiski to var vērtēt arī kā bezdarbību, jo bērns atbilstošas izglītības programmas trūkuma dēļ nevar tikt uzņemts nevienā no pašvaldības izglītības iestādēm,” skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Tiesībsarga ieskatā kritiku neiztur arī atrunāšanās, ka novadā trūkst psihologu, lai ieviestu šādu programmu.
Tiesībsargs vērš papildu uzmanību, ka minētās programmas ieviešana nav izvēles iespēja, bet pienākums. Izglītības likumā ikvienai pašvaldībai ir noteikts pienākums visiem tās teritorijā deklarētajiem bērniem nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē. Tiesības iegūt pamatizglītību savas dzīvesvietas pašvaldībā ir ikviena bērna pamattiesības.
Šādas programmas iespējams īstenot arī ir iespējama arī vispārizglītojošā klasē. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments ir secinājis, ka: “(..) iespēju iegūt pamatizglītību bērnam ar speciālām vajadzībām var nodrošināt arī vispārējās izglītības iestāde, tostarp vispārizglītojošā klasē nodrošinot bērnam iespēju apgūt speciālās izglītības programmu vai vispārējās izglītības programmu pēc individuāla plāna ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem.”1.
Tāpat jāatceras, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Tas ir process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās, kā arī samazinot izslēgšanas iespējas izglītības ieguves procesa.
1 Augstākās tiesas 27.09.2019. lēmums lietā Nr. SKA-1601/2019 670013119.