Nacionālais Kino centrs, kas dibināts gandrīz vienlaikus ar valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, savu 30 gadu jubileju svin ar dāvanu visai sabiedrībai, uzsverot faktu, ka šie 30 gadi vienlaikus ir arī atjaunotās valsts filmu nozares vēsture. Tāpēc NKC kopā ar nozares ekspertiem un profesionāļiem atskatās uz aizvadītajām desmitgadēm, izceļot katra perioda spilgtākās, nozīmīgākās, būtiskākās un visādi citādi ievērības vērtās filmas. Šo filmu saraksta atklāšana plānota visa decembra garumā, trīs nedēļas pēc kārtas publicējot katrreiz jaunas desmitgades izlasi; no 8. decembra portālā jau pieejamas filmas, kas uzņemtas 20. gadsimta noslēgumā (1991-2000), 14. decembrī tām pievienojas 21. gadsimta pirmās desmitgades filmas (2001-2010).
Kopējā 30 filmu saraksta veidošanai tika uzrunāti 30 eksperti – 15 kinoteorētiķi un 15 praktiķi (filmu veidotāji), filmas sarindotas saņemto balsu secībā un būs pieejamas portālā filmas.lv bez maksas visā Latvijā. 30 gadu izlases veidošanā piedalījās kinoteorētiķi Daira Āboliņa, Zane Balčus, Sonora Broka, Dārta Ceriņa, Kristīne Matīsa, Inga Pērkone, Dmitrijs Rancevs, Agris Redovičs, Elīna Reitere, Dita Rietuma, Kristīne Simsone, Anita Uzulniece, Ieva Viese-Vigula, režisori un producenti Uldis Cekulis, Antra Cilinska, Andrejs Ēķis, Gints Grūbe, Edmunds Jansons, Vilnis Kalnaellis, Pēteris Krilovs, Jānis Putniņš, Ivars Seleckis, Dāvis Sīmanis, Guntis Trekteris, Roberts Vinovskis, Kristīne Želve, Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, kinomāksliniece Ieva Romanova.
Latvijas filmu nozarē 21. gadsimts sākas, arvien skaidrāk apzinoties, ka Latvija ir pilntiesīga Eiropas valsts, tāpēc Latvijas kino ir viena no pirmajām valsts nozarēm, kas iekļaujas Eiropas organizācijās pat vēl pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, - jau 2002. gadā Latvija kļūst par dalībvalsti Eiropas kopražojumu atbalsta fondā Eurimages un radošo industriju atbalsta fondā MEDIA. Ekspertu balsojums apliecina, ka šajā desmitgadē priekšplānā izvirzās dokumentālais kino ar daudzām pamatīgām pilnmetrāžas filmām, tomēr pamanāmas ir arī dažas spilgtas spēlfilmu un animācijas virsotnes. 21. gadsimta pirmās desmitgades vidū Latvijas filmu nozares kopējais finansējums beidzot pirmoreiz sasniedz divu miljonu latu robežu, un tas nozīmē, ka iespējams uzņemt arī vairāk finansiāli ietilpīgu projektu, tomēr jāatceras, ka desmitgade arī Latvijas filmu nozarē, tāpat kā tobrīd visur pasaulē, noslēdzas ekonomiskās krīzes ēnā, finansējums visās nozarēs ir katastrofāli samazinājies un kādu laiku Latvijā pat nevar piešķirt finansējumu jaunu filmu uzsākšanai, tikai iesākto pabeigšanai.
Ekspertu balsojums par šīs desmitgades būtiskākajām pēdām kinovēsturē apliecina Latvijas kinodokumentālistu profesionalitāti un daudzveidīgos meklējumus, izceļot sešas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, un visvairāk balsu saņēmušas divas filmas, kas runā par dzīves pamatlietām, - vecmeistara Herca Franka „dokumentālista grēksūdze” Flashback (2002) un cilvēka un dabas attiecību pētījums Leiputrija (2004), kuru režisore Laila Pakalniņa veidojusi kopā ar izcilo dabas filmējumu speciālistu, operatoru Māri Maskalānu. Latvijas dokumentālā kino daudzveidību apliecina Viestura Kairiša pārsteidzošā variācija par leģendāro Šekspīra sižetu, filmā Romeo un Džuljeta (2004) dokumentējot mēģinājumus iestudēt mūziklu Vestsaidas stāsts ar diviem vājdzirdīgiem jauniešiem; ar kino izteiksmes līdzekļiem eksperimentē arī režisors Pēteris Krilovs, filmā Klucis. Nepareizais latvietis (2008) risinot vēsturiski dramatisku stāstu par mākslinieka likteni totalitāras varas bezcerīgajos apstākļos. Desmitgades izlasē iekļuvis arī vīrišķīgi atturīgu emociju piepildītais režisora Askolda Saulīša stāsts Keep smiling! (2003) par četriem draugiem, kas Latvijas mežos un pļavās meklē bez vēsts pazudušus karavīrus, un režisora Anda Miziša skarbais Tārps (2005), – filma, pēc kuras sabiedrībā pirmoreiz uzvirmoja diskusijas, kādas dažkārt piedzīvosim arī turpmākajos gados, – vai dokumentālisti drīkst izvēlēties par filmas varoņiem cilvēkus, kuri „nezina, ko tie dara”?
Kā spoža raķete pāri latviskos zemes toņos niansētajai Latvijas animācijas ainavai šajā desmitgadē uzšāvās režisores Rozes Stiebras un mākslinieces Helēnas Heinrihsones krāšņā un trakulīgi krāsainā filma Spēlēju, dancoju (2007), kas balstīta Raiņa lugā un grupas Iļģi mūzikā, bet spēlfilmas šajā desmitgades nozīmīgāko filmu sarakstā ir pavisam trīs un ļoti plašā spektrā – gan viena no vispopulārākajām Latvijas filmām jauno laiku vēsturē, režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa nacionālais hits Rīgas sargi (2007), gan divas tābrīža debitantu pirmās spēlfilmas. Zīmīgi, ka abās aktieru ansambļa galveno kodolu veido Jaunā Rīgas teātra aktieri, - režisors Juris Poškus ciešā sadarbībā ar aktieriem rada visas savas filmas, tā tapa arī mazbudžeta spēlfilma Monotonija (2007), bet režisors Gatis Šmits komēdijā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010) pārcēla uz ekrāna savu JRT iestudēto izrādi.
Detalizētāk par katru no filmām un laikmeta kopējo ainu var izlasīt papildu materiālos portāla sadaļā Nacionālajam Kino centram 30 ŠEIT https://www.filmas.lv/nkc30/#
Nākamajā nedēļā portālā filmas.lv tiks publiskota trešā izlase – desmit kinodarbi, kas uzņemti no 2011. gada līdz 2021. gadam. Portālā ievietotās filmas skatāmas bez laika ierobežojuma, pakāpeniski papildinot sabiedrībai pieejamu Latvijas kino mantojuma digitālo kolekciju. Paldies par sadarbību Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva vadītājai Dacei Bušantei, filmu producentiem un Kultūras informācijas sistēmu centram (KISC), kas nodrošina portāla tehnisko darbību un izveidojis arī jauno jubilejas sadaļu.
Jāpiebilst, ka arī portālu filmas.lv var uzskatīt par vērtīgu Nacionālā Kino centra ieguldījumu Latvijas filmu nozares attīstībā – šī platforma sniedz iespēju sabiedrībai bez maksas un legāli skatīties Latvijas filmas visā Latvijas teritorijā (atsevišķu pasākumu ietvaros – arī visur pasaulē).
