Katrai nācijai ir sava dvēsele, sava identitāte, kuru raksturo daudz lielu un mazu īpašību. Šodien gribu uzsvērt, ka, manuprāt, katras nācijas dabu skaidri iezīmē svētku svinēšana.
Proti, kas ir tie notikumi, kurus mēs uzskatām par savas kopības pamatu, par visas nācijas svētkiem, lai ar prieku un gandarījumu gadu no gada tos visi kopā pieminētu un svinētu? Tās ir dienas, kurās valda emocionāls pacēlums un kuras piepilda nācijas lepnums. Nevis katrs par sevi, bet visi kopā mēs vienojamies priekā un patriotismā!
Par nacionāliem svētkiem var kļūt uzvaras kaujās un revolūcijas. Piemēram, franču tauta jau vairākus gadsimtus atzīmē Bastīlijas ieņemšanas dienu. Nācija mēdz pieminēt arī kopīgi pārvarētus pārbaudījumus. Amerikāņi kopš 1621. gada svin Pateicības dienu. Angļu kolonistus Amerikā pārsteidza ļoti barga ziema, un, lai tie spētu izdzīvot, nācās lūgt palīdzību. Kad grūtības bija pārvarētas, tika sarīkotas pateicības svinības, sakot paldies Dievam par ražu, brīvību un citām svētībām.
Kas vieno Latvijas nācijas svinamās dienas – valsts svētkus 18. novembrī, 1. maijā un 4. maijā? Tās visas ir mūsu demokrātijas un tiesiskas valsts pamatu ielikšanas un nosargāšanas dienas.
18. novembrī tika dibināta mūsu valsts – kā parlamentāra demokrātija un tiesiska valsts. Vienlaikus ar valsts proklamēšanu tika pieņemta arī Tautas padomes politiskā platforma, kas noteica demokrātiju parlamentārisma formā un politiskās tiesības visiem pilsoņiem neatkarīgi no dzimuma; tā ietvēra arī pamattiesības un nacionālo minoritāšu tiesības.
1. maijs ir Latvijas demokrātijas kā parlamentārisma svētki, jo sanāca pirmais tautas vēlētais parlaments – Satversmes sapulce. Satversmes sapulce ne tikai izstrādāja mūsu pamatlikumu Satversmi, bet arī ielika valsts identitātes pamatus, pieņemot likumu “Par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”, kā arī veica būtiskas reformas (agrāro reformu, reformu ģimenes tiesībās u. c.), nostiprinot Latviju par modernu tiesisku valsti, kurā cilvēki bauda politisko pilntiesību un brīvības – vārda, apziņas un pulcēšanās brīvības, kā arī privātās dzīves neaizskaramību.
4. maijs ir apliecinājums mūsu valstsgribai. Tauta nostājās pret okupantu pārspēku, pieprasot atzīt savas tiesības un pašnoteikšanos. Mūsu tauta savu valstsgribu pauda mierīgā ceļā, izmantojot tiesisku risinājumu. 4. maijs ir apliecinājums tam, ka mūsu nacionālā valsts ir vērtība, kuru mēs atjaunojam un nostiprinām, stingri ejot tiesisku ceļu. Deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšana apstiprina, ka mūsu nācijas pamatvērtības nemainīgi ir demokrātija un tiesiska valsts.
Mūsu valsts svētku dienas apliecina, ka nācijas dvēseli raksturo stingra turēšanās pie brīvības un demokrātijas, ejot tiesiskuma ceļu! Ir svarīgi atcerēties valsts svētku dziļāko būtību, kas atgādina par valsts pamatiem.
Savus varoņus un nācijas sāpes mēs pieminam atceres dienās, bet svinam mēs demokrātiju un tiesiskumu!
