DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
16. martā, 2021
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Tieslietas
2
2

Lietu par minimālo vecuma pensiju nodod jaunai izskatīšanai

Senāta Administratīvo lietu departaments 16.martā administratīvajā lietā par minimālo vecuma pensiju atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīts pieteicēja pieteikums par vecuma pensijas pārrēķinu. Uzskatot, ka tiesību normas, kas noteic minimālo vecuma pensiju, neatbilst Latvijas Repuklikas Satversmes 109.pantam, Senāts šajā lietā bija vērsies Satversmes tiesā ar pieteikumu, kas tika arī apmierināts. Līdz ar Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 spēkā stāšanos Senāts atjaunoja tiesvedību lietā un turpināja tās izskatīšanu.

Izskatāmajā lietā pieteicējam ir 30 gadu darba stāžs, no kuriem 27 gadi ir uzkrāti līdz 1996.gada 1.janvārim. Par minēto darba stāžu valsts aprēķināja pieteicējam vecuma peniju 72,78 euro mēnesī, kas tika palielināta līdz valstī noteiktajam minimālās vecuma pensijas apmēram, kas pēc 2019.gadā veiktās indeksācijas sasniedza 110,60 euro mēnesī.

Izskatot Senāta pieteikumu, Satversmes tiesa atzina, ka vēsturisku, dažkārt no pašām personām gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju tādā apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Personu iespējas veikt apdrošināšanas iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī. Tādēļ ne visām personām, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, ir bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka vismaz attiecībā uz tām personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba. No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu, bet, no otras puses, piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, līdzinās sociālajai palīdzībai. Pie šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Tādējādi, kā atzina Satversmes tiesa, minimālā vecuma pensija, kaut gan šobrīd ir daļa no Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas, proti, nodrošināt ar minimālajiem ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Satversmes tiesa norādīja, ka sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska nozīme. Ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu ir jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības. Tātad, lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Līdz ar to minimālajam vecuma pensijas apmēram kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.

Izskatāmajā gadījumā, kā norādīja Senāts, tas nozīmē, ka tiesai pēc būtības ir jāizvērtē, vai pieteicējam aprēķinātā vecuma pensija kopsakarā ar citiem viņam pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina viņa pamatvajadzību apmierināšanu. Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka pieteicējam izmaksātā minimālā vecuma pensija kopsakarā ar citiem pieejamajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina pieteicēja pamatvajadzību apmierināšanu, tiesai ir jālemj par viņam izmaksājamās minimālās vecuma pensijas apmēru, nepieciešamības gadījumā uzdodot Labklājības ministrijai iesniegt metodi pieteicēja minimālās valsts vecuma pensijas apmēra aprēķināšanai, kas to spētu nodrošināt, attiecīgi arī nodrošinot iespēju pieteicējam dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Ņemot vērā to, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedumā šie jautājumi nav vērtēti, Senāts atzina, ka ir pamats pārsūdzēto spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pieteicēja gadījumā Satversmes tiesa apstrīdētās tiesību normas atzina par spēkā neesošām no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, līdz ar to tiesai, izspriežot no jauna šo lietu pēc būtības, ir jāvērtē pieteicējam pieejamais sociālā nodrošinājuma apmērs jau no tā brīža, kad viņš uzsāka savu pamattiesību aizsardzību. Proti, no tā brīža, kad pieteicējs vērsās iestādē ar tādu prasījumu, kuru vēlāk viņš arī virzīja tālāk, tādējādi aktīvi aizstāvot savas tiesības, jo ar minēto brīdi tad arī pats pieteicējs faktiski ir atzinis, ka viņam ir radīts pamattiesību aizskārums. Tādā veidā pieteicējam tiktu nodrošināta arī tiesību uz sociālo drošību efektīva aizsardzība.

Lieta SKA-259/2021 (A420271718)

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU