Senāts spriedumā norādījis – pastāvot pierādījumiem par kreditora atgādinājuma nosūtīšanu parādniekam neatkarīgi no tā, kādā veidā tiesīgā persona veikusi minētās darbības, ir pamats konstatējumam, ka kreditora gribas izteikums adresātam paziņots pienācīgā kārtā jeb nogādāts parādnieka „varas sfērā”. No parādnieka kā personas, kas objektīvi zina (nevar nezināt) par neizpildītām saistībām un šā iemesla dēļ iespējamiem kreditora prasījumiem vai atgādinājumiem, būtu saprātīgi sagaidāms, ka pastkastītes saturs vismaz periodiski tiek pārbaudīts.
Senāts spriedumā atzinis, ka neviena tiesību norma neuzliek kreditoram pienākumu pierādīt faktu, ka parādniekam nosūtīto atgādinājumu pēdējais patiešām saņēmis. Likumdevējs izšķīries par tādu civiltiesību sistēmai atbilstošu un uz Civillikuma 1587.pantā nostiprinātā pacta sunt servanda (līgumi ir jāpilda) principa ievērošanu vērstu darījuma dalībnieku savstarpējo tiesisko attiecību noregulējumu, kas nepieļauj situāciju, kad tiesas aizsardzību varētu baudīt parādnieks, kurš, pārkāpdams noslēgtās vienošanās noteikumus, nepaziņo kreditoram par izmaiņām līgumā atspoguļotajā kontaktinformācijā vai citādi izvairās no jebkādas komunikācijas ar kreditoru, tādējādi ignorējot sadarbošanās pienākumu.
Senāts lietu skatīja paplašinātā sastāvā un ar šo spriedumu atkāpās no iepriekš tiesu praksē izteiktajām tēzēm, ka, lai noilgums būtu atzīstams par pārtrauktu, ir jāpierāda brīdinājuma izsniegšanas fakts un ka pierādīšanas priekšmetā ietilpst ne tikai atgādinājuma nosūtīšana atbildētājam, bet arī tā izsniegšana.
Senāta spriedums nav pārsūdzams.
Lieta SKC-12/2019; C10080016
