Izskatāmajās lietās pieteicēji kārtoja zvērināta advokāta eksāmenu, bet eksāmena rakstiskajā daļā saņēma nelabvēlīgu eksāmena komisijas vērtējumu. Vienā no lietām pretendentam bija jāsastāda sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesai, un otrā lietā – kasācijas sūdzība civillietā.
Lai gan Senāts piekrīt, ka administratīvo tiesu praksē ir maz nolēmumu tieši par zvērinātu advokātu eksāmenu rezultātu apstrīdēšanu, šis jautājums ietilpst eksāmenu tiesībās, kurās administratīvajām tiesām kopumā ir izveidojusies plaša un stabila tiesu prakse.
Izskatāmajās lietās pieteicēji iebilda, ka komisijas lēmumā nebija atspoguļots viņu eksāmenu darba vērtēšanas process, tādējādi uzskatot to par lēmuma pamatojuma trūkumu. Taču Senāts norāda, ka tieši konkrētais vērtējums (piešķirtais punktu skaits) un uz tā pamata komisijas nolemtais, ka eksāmens nav nokārtots, arī bija šā lēmuma pamatojums. Senāts norāda, ka dažādu konkursu, eksāmenu un citu novērtējuma procesu rezultātā pieņemto lēmumu pamatojums tradicionāli satur tikai šādas sastāvdaļas. Tādēļ tas, ka konkrētajā lēmumā nav atspoguļota pieteicēju sniegto atbilžu analīze jeb skaidrojums tam, kāpēc konkrēti šāds vērtējums pieteicējiem piešķirts, nenozīmē, ka komisija pārkāpusi administratīvā akta pamatojuma principu.
Senāts spriedumos atzīst, ka valsts zvērināta advokāta profesijai var izvirzīt paaugstinātas prasības attiecībā uz spējām un kvalifikāciju. Senāts norāda, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības izvirzīt šīs profesijas pretendentu pārbaudei attiecīgus standartus, kas apliecinātu viņu spēju darboties augstā profesionālā līmenī. Tas izriet no padomes pašpārvaldes tiesībām, tādēļ nav arī nepieciešams, lai visi vērtēšanas kritēriji būtu izsmeļoši noteikti ārējos normatīvajos aktos. Ir pietiekami, ka tiesa var veikt kontroli pār šo kritēriju ievērošanu.
Senāta spriedumi nav pārsūdzami.
Lietas Nr. SKA-146/2020, A420152216 un Nr. SKA-203/2020, A420155416
