Kā sastiķēti ielāpi, brūču šuves un rakstītas vīles ir teksti ar uzmundrinājuma, darbīgu domu un izsvērtu rekomendāciju, joku un patiesas draudzības vārdiem, kas lasāmi izstādes centrā eksponētajā sirdsapziņas kreklā. To veido dzejnieku savstarpēji adresētie teksti un vēstules, atklājot spēcīgās radošās un biogrāfiskās saites, kas viņus abus vienojušus.
Izstādes vadošais motīvs ir sirdsapziņa. Šo vārdu abi dzejnieki ir iekodējuši arī savās dzejas rindās: Ojāram Vācietim tas lasāms dzejolī “Pūt, vējiņi!” (“Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt.”), bet Mārim Čaklajam sirdsapziņa ieausta slavenajā dzejolī “Dziesma par četriem baltiem krekliem” (“Ka dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.”). Taču sirdsapziņa ir arī kā metafora, kas sastopama abu dzejnieku daiļradē. Ojāram Vācietim un Mārim Čaklajam nācās saskarties ar publicēšanas grūtībām, cenzūras aizliegumu, jo viņu dzeja bija kā sauciens pēc laikabiedru sirdsapziņas tīrības, aicinājums caur dzejas tēliem saglabāt latviešu kultūras un dzejas ideālus, sargāt un aizstāvēt latviešu valodu, respektēt personas intelektuālo un garīgo brīvību.
Māra Čaklā dzejolis “Dziesma par četriem baltiem krekli”, kas, Imanta Kalniņa komponēts, skan Rolanda Kalniņa filmā “Elpojiet dziļi”, mākslas valodā ir piemineklis tiem, kas nepakļāvās padomju ideoloģijas spiedienam un spēja noturēt savu radošo garu brīvu.
Izstādē izmantoti dokumenti un korespondence no Ojāra Vācieša muzeja krājuma, Jura Krieviņa un Jura Poiša fotoportreti, fragmenti no Māra Čaklā izstādes videoversijas “Redzat – atkal ir debesis pušu” (autori: Rolands Kalniņš, Rita Meinerte, Gvido Skulte), priekšmeti no Ievas Čaklās arhīva.
