Izskatāmajā lietā prasītājs strādāja par ēkas uzraugu Daugavpils pilsētas pašvaldības iestādē “Sporta pārvalde”. Prasītājam darba līgums uzteikts, pamatojoties uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vēstuli, kurā norādīts, ka noziedzīgs nodarījums – huligānisms, par kuru savulaik sodīts prasītājs, iespējams, bija saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, un prasītājs atbrīvots no darba. Prasītājs, apstrīdot uzteikumu, cēlis prasību tiesā, jo viņa ieskatā darba devēja nepamatoti plaši iztulkojusi Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto, turklāt situācijā, kad prasītāja darba pienākumos neietilpa tieša vai regulāra saskarsme ar bērniem.
Senāts lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā norādīja:“[...] būtu bijis tikai samērīgi un taisnīgi, ka normatīvi būtu atļauts izvērtēt prasītāja individuālā gadījuma apstākļus, jo prasītājs konkrētajā gadījumā ir notiesāts nosacīti aptuveni pirms 40 gadiem, atkārtoti sodīts nav, sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nav veikti citi nodarījumi”.
Senatoru kolēģija nesaskatīja saprātīgu un objektīvu pamatu, ka, piemēram, konkrētajā gadījumā nav pieļaujama prasītāja individuālā gadījuma apstākļu izvērtēšana pirms aizlieguma strādāt piemērošanas, bet tikmēr salīdzināmām personām – pedagogiem vai bērnu adoptētājiem – ir iespēja saņemt individuālu apstākļu novērtējumu pirms noteikts aizliegums.
Senāts konstatēja, ka pastāv vairākas personas vai personu grupas – pedagogi un bērna adoptētāji, – kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, bet pret tām attiecas atšķirīgi nekā pret prasītāju. Šīm personu grupām, salīdzinājumā ar prasītāju, ir vēl ciešāka saskarsme ar bērniem, bet tiek pieļauta atšķirīga attieksme, proti, pieļaujama individuālā gadījuma izvērtēšana saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumiem un spēkā esošajām likumu normām, jo katru individuālu gadījumu izvērtē Izglītības kvalitātes valsts dienests vai Bāriņtiesa.
Senatoru kolēģija uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā leģitīmo mērķi varētu tikpat efektīvi sasniegt, ja attiecībā uz personām, kuras ir sodītas par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu (neatkarīgi no to sodāmības dzēšanas un noņemšanas) būtu atļauts izvērtēt individuālā gadījuma apstākļus. Par pamatu aizlieguma nepiemērošanai varētu būt apstākļi, piemēram, kā konkrētajā gadījumā, ilgs laika posms kopš persona sodīta, persona sodīta vienu reizi, persona sodīta nosacīti, personas sodāmība noņemta un dzēsta.
Turklāt līdzīgi kā Izglītības likuma gadījumā nosakāma kārtība un kritēriji, kā izvērtēt šos individuālos apstākļus. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta septītajai daļai tiktu saglabāts darba devējam noteiktais pienākums atstādināt personu no darba pienākumu pildīšanas situācijā, ja ir aizdomas vai saņemta informācija, ka persona pieļāvusi bērnu tiesību pārkāpumus, līdz lietas apstākļu noskaidrošanai. Tas nozīmē, ka esošo drošības mehānismu ietvaros tiktu arī novērsti potenciālie riski bērniem.
Lieta SKC-1020; C12173819
