DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
05. jūnijā, 2020
Lasīšanai: 7 minūtes

A. Levite: lai attīrītu sportu no negodīgiem paņēmieniem, jāmainās ne tikai sportistiem, bet arī skatītājiem

Valsts prezidenta dzīvesbiedres Andras Levites uzruna Latvijas Antidopinga biroja konferencē “Patiess sports”.

Labdien, dārgie konferences dalībnieki!

Sports ir vispārcilvēcisks. Nodarbošanās ar sportu veicina cilvēka fiziskās un garīgās spējas un pieder pie dzīves kvalitātes. Pasaules statistikās par cilvēku vaļaspriekiem sports regulāri ieņem vienu no pirmajām vietām.

Sports reprezentē vērtības, iemāca ētiskus principus un uzvedību, kas palīdz arī ikdienas dzīvē. Piemēram, nesavtību un pareizu acumēru – piespēlēt bumbu komandas biedram, kurš spēles laukumā ir labākā pozīcijā. Godīgumu un taisnīgumu – pēc zaudētas cīņas cienīgi apsveikt pretinieku vai pēc pelnītas uzvaras patiesi priecāties par to. Izturību un neatlaidību – bez regulāra treniņa nebūs panākumu.

Šīs ir dažas no vērtībām, uz kurām balstās augsti attīstītas sabiedrības, kas nodrošina labklājību visiem.

Mēs runājam par tautas sportu kā dzīves sastāvdaļu – līdzvērtīgu ģimenes dzīvei, profesionālajam darbam un citiem vaļaspriekiem. Bet starp jauniem tautas sportistiem būs viens vai divi, kuri paši izrādīs velmi sportā ieguldīt vairāk laika un enerģijas nekā pārējie vai kurus sporta skolotāji un treneri pamanīs viņu veiklības, auguma vai sevis paša pārvarēšanas spēju dēļ.

Mums gribas sportu uztvert kā vienojošu un vienlīdzīgu, neatkarīgu no vecuma, fiziskās un garīgās veselības, mantiskā stāvokļa. Bet sports visos cilvēces vēstures laikos un visās sabiedrībās ir arī izmantots noteiktiem citiem mērķiem.

Jau senajiem romiešiem bija jēdziens panem et circencem (maize un spēles) – divas lietas, kas ir nepieciešamas, lai tauta būtu apmierināta.

Pagājušā gadsimtā, Aukstā kara laikā, abas atšķirīgās pasaules sabiedrības sacentās, lai  gūtu virsroku ne vien ekonomiskā un militārā jomā, bet arī sportā.

Daudzās atlētu karjerās kaut kad pienāk laiks, kad sasniegti paša ķermeņa spēju griesti. Var pastiprināt treniņa intensitāti, bet uzlabojums būs minimāls. Tad šim atlētam jāpieņem lēmums, kas visos virzienos būs sāpīgs. Vai nu izbeigt sporta karjeru, kurā jau tik daudz gadu, treniņu, sāpju ieguldīts, vai turpināt un samierināties, ka nacionālās vai starptautiskās sacensībās ieņems nepateicīgās vietas aiz podesta, vai arī iet aizliegto ceļu un sākt lietot dopingu.

Kādā virzienā atlēts izvēlēsies iet, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem.

Pirmkārt, no sportista personības, vai viņam ir iekšējais morālais kompass, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā, vai blakus sportam ir vēl profesionāla izglītība, kas nodrošina nākotni ārpus sporta.

Otrkārt, kādā vecumā sportistam šis lēmums jāpieņem. Piemēram, šodienas pasaules līmeņa vingrotāji sāk trenēties sākumskolas vecumā, bet, sasniedzot pubertāti, varbūt neattaisno viņos ieguldītās cerības. Viņu gadījumā lēmumu par viņu nākotni pieņem treneri, vecāki vai sporta funkcionāri.

Treškārt, vai sportists jūtas garīgi brīvs un neietekmēts pieņemt savu lēmumu, vai viņš īsteno savu dzīves sapni jeb viņam apkārtne, vecāki, treneri un funkcionāri uzspiež viņu pagātnē neīstenotos sapņus.

Ceturtkārt, vai atlētam ir uzlikts sabiedrisks pienākums pierādīt pastāvošās sabiedrības formas vai valsts pārākumu. Un, piektkārt, sports daudzās valstīs joprojām ir ceļš, kā izrauties no nabadzības, kurā sportists nekādā ziņā negrib atgriezties. Nepretendēju, ka pārskats ir pilnīgs.

Dopinga līdzekļu ir ļoti daudz, un ar katru gadu tie kļūst izsmalcinātāki. Tikko kā viens medikaments nonāk melnajā sarakstā, tā vietā parādās cits.

Kopš 70. un 80. gadiem, kad dopingu (toreiz tie pārsvarā bija anaboliskie steroīdi un vīriešu seksuālie hormoni) varēja viegli (piemēram, pie sportistēm ar neparasti zemām balsīm) atpazīt, mūsdienās dopinga zinātne ir progresējusi. Tagad lieto autologo asins pārliešanu vai kaulu smadzeņu stimulāciju ar EPO, paša ķermeņa glikoproteīna hormonu, ko ar parastām metodēm nav iespējams pieradīt kā dopingu.

Dopinga lietotāji, kuri startē dažādās svara kategorijās, lieto diurētiskus līdzekļus, lai pirms sacensībām zaudētu svaru. Tie, kuriem vajadzīga mierīga roka (kā loka šāvēji), lieto beta blokatorus. Vingrotāji, kuri nedrīkst izaugt pārāk gari, lieto pretaugšanas hormonus. Pārskats atkal nav pilnīgs.

Latvijā zāļu sludinājumi vienmēr beidzas ar paskaidrojumu: “Zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai.” Tam būtu jāattiecas arī uz sportistiem.

Sportisti, treneri, sporta ārsti, sporta funkcionāri, kuri iesaistīti dopinga lietošanā, viņi visi izturas negodīgi un nekādā ziņā nerāda labu piemēru bērniem un jaunatnei. Turklāt sportisti, kuri lieto dopingu, izposta paša veselību. Viņi krāpj godīgus pretiniekus, viņi māna skatītājus.

Jo izsmalcinātāks dopings, jo vairāk zinātnieku un vairāk laboratorijas kapacitātes nepieciešamas, jo tas viss izmaksā dārgāk. Un atkal mazāk bagātas valstis un sportisti zaudē jau pirms starta.

Dopinga lietotāju un antidopinga aģentūru attiecības atgādina pasaku par zaķi un ezi. Ezim – pasaules un nacionālām antidopinga aģentūrām – ir vajadzīgi spēcīgi līdzekļi un pārliecinoši argumenti, lai panāktu un saķertu zaķi. Atbilstoši līdzekļi varētu būt moderni ekipētas laboratorijas, budžets bez naudas devēju, kas ir valstis un lielās starptautiskās sporta organizācijas, norādījumiem, starptautiski atzītas normas un efektīvi sodi pārkāpuma gadījumā. Pārskats atkal nav pilnīgs.

Pārliecinošs arguments sportistam varētu būt skaidra dopinga bīstamo seku uzrādīšana ne tikai aktīvā sporta posmā, bet arī pēc gadiem.

Jaunais sportists trenējas padsmitnieka gados, kad viņa ķermenī vajadzētu nostabilizēties hormonālam ciklam, kauliem sasniegt blīvuma pīku, sirds muskulim būt adekvātam. Dopings, īpaši steroidālie un seksuālie hormoni, izjauc jūtīgo līdzsvaru. Sekas var būt neauglība gan sievietei, gan vīrietim, nepieciešamas mākslīgās locītavas jau jaunos gados vai pēkšņa sirds apstāšanās. Pārskats atkal nav pilnīgs.

Arvien biežāk un atklātāk sportisti, kuri 70. un 80. gados apzināti vai neapzināti lietoja dopingu, tagad cīnās par savas invaliditātes atzīšanu.

Taču, lai attīrītu sportu no negodīgiem paņēmieniem, ne vien sportistiem, treneriem un sporta funkcionāriem ir jāmainās, arī lieliem uzņēmumiem, kas sponsorē olimpiskās spēles un citas starptautiskas un nacionālas sacensības, un mums skatītājiem būs jāakceptē, ka katrās sacensībās nebūs jauna pasaules rekorda, bet cīņa būs godīga, un sportisti – veseli.

Es apsveicu Latvijas Antidopinga biroju un visus konferences dalībniekus un novēlu, lai šodien izskan jaunas domas un tiek pieņemti tālredzīgi lēmumi! Vēlu veiksmi!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU