Ornamentētā pļavērce ir dzimtas radiniece pie mums jau izsenis zināmajām divām savstarpēji ārēji līdzīgajām cilvēkiem bīstamajām ganību ērcēm – suņu ērcei (Ixodes ricinus) un taigas ērcei (Ixodes persulcatus). Pļavērce varētu būt epidemioloģiski tik pat nozīmīga, jo arī pārnēsā zooantroponožu ierosinātājus, tostarp, ērču encefalīta, Laimboreliozes, babeziozes, ērlihozes izraisītājus.
Lai kāda ir ritošā ziema, rudens attālinās. Tuvojas pavasaris. Vairākums suņu ērču un taigas ērču no ziemas anabiozes (apturētas dzīvības stāvoklī) pavasarī pilnīgi atgūstas, kad apkārtējā temperatūra nostabilizējas vismaz +5 līdz +6°C līmenī. Bet ornamentētās pļavērces aktivizējas agrāk, viņām parasti pietiek vien ar +4°C.
Pļavērces starp radiniecēm izceļas arī ar relatīvi lielu pārvietošanās ātrumu un ar to, ka īpaši nevairās apdzīvot applūstošas teritorijas. Turklāt, šai sugai raksturīga lielāka vaislība un divreiz īsāks attīstības cikls. Dermacentor reticulatus attīstības cikls labvēlīgos apstākļos parasti ilgst tikai vienu gadu.
Ērces ir zirnekļu radinieces
Neskatoties uz to, ka šī gada bezmugurkaulaino tituldzīvnieku ir izvēlējušies entomologi (kukaiņu pētnieki) un arī cilvēki, meklēdami informāciju par ērcēm, visbiežāk vēršas tieši pie entomologiem, jāuzsver, ka ērces ir tuvi radinieki nevis insektiem, bet zirnekļiem. Ērces nav kukaiņi!
Kādas ir pamanāmākās ārējās pazīmes, kas bezmugurkaulniekus ērces atšķir no bezmugurkaulniekiem kukaiņiem? Ērcēm pieauguša dzīvnieka (imago) stadijā un nimfas stadijā ir četri ejkāju pāri (salīdzinājumam: pieaugušiem kukaiņiem trīs pāri). Tām (atšķirībā no vairākuma pieaugušo insektu) nav spārnu, nav atsevišķas galvas daļas, jo tā saplūdusi ar pārējo ķermeni, kura priekšgalā atrodas divi specifisku ekstremitāšu pāri (heliceras un pedipalpas), kas tiek pielietoti ar barošanos saistītu manipulāciju veikšanai. Ērcēm, atšķirībā no kukaiņiem, nav arī taustes orgānu – antenu, antenulu.
Ja kāds cilvēks nodarbojas tieši ar ērču pētīšanu un tikai ar ērču pētīšanu, viņu jādēvē par akarologu. Šādu – šauri specializējušos – ērču pētnieku Latvijā nav, tāpēc atbildību piešķirt gada bezmugurkaulnieka titulu ornamentētajai pļavērcei uzņēmās entomologi. Viņu motīvs: mudināt valsts iedzīvotājus iesaistīties šī dzīvnieka izzināšanā.
Četras attīstības stadijas
Visu ērču attīstība ietver sevī četras stadijas: 1) ola, 2) kāpurs jeb larva, 3) nimfa, 4) pieaudzis dzīvnieks jeb imago. Lai attīstības gaitā kustonis, sākot no kāpura stadijas, varētu pārvērsties nākamajā stadijā, viņam ikreiz ir jāpaēd.
Olas pļavērču mātītes dēj augsnē. Pirmajā dzīves posmā pēc izšķilšanās jeb kāpuru stadijā (trīs ejkāju pāri) pļavērcēm ir slēpts dzīvesveids. Kāpuri barojas galvenokārt ar nelielu objektu (galvenokārt, peļveidīgo grauzēju, kukaiņēdāju, ežu, zaķu) asinīm.
Pēc “ādas” maiņas, nākamajā – nimfas – stadijā (šīs stadijas dzīvnieki ir lielāki par kāpuriem, bet mazāki par pieaugušajiem, viņiem jau raksturīga zirnekļveidīgajiem uzkrītošā pazīme – četri ejkāju pāri) dzīves veids ir līdzīgs kāpuru dzīves veidam, arī barības objekti daudz neatšķiras.
Būtiskākās izmaiņas notiek, kad paēdusi nimfa kārtējo reizi maina “ādu”, pārvēršoties par attīstības cikla pēdējās stadijas (šīs stadijas dzīvniekiem arī – četri ejkāju pāri) pārstāvi – pieaugušu mātīti vai tēviņu. Tēviņi ir dekoratīvāki jeb raibumaināki par mātītēm. Pieaugušās ērces ir augumā prāvākās stadijas pārstāvji. Pieauguša tēviņa pamatuzdevums: atrast kāda upura asinsrites sistēmai piesūkušos pieaugušu mātīti, piesūkties viņai un apaugļot. Pieaugušo mātīšu galvenais uzdevums: atrast “asinsdonoru” (olbaltumvielu avotu), kas nepieciešams oliņu attīstībai viņas organismā pēc pārošanās. Pieaugušās ērces barojas pārsvarā uz lieliem un vidēji lieliem zīdītājiem – gan savvaļas zvēriem, gan mājkustoņiem. Viņas sūc galvenokārt pārnadžu un plēsēju asinis.
Potenciālo upuru izvēle
Kad ornamentētajai pļavērcei paveicies nokļūt uz donora ķermeņa, viņa mēdz visai ilgi pārvietoties, meklējot konkrētu piesūkšanās vietu. Parazīts, protams, cenšas sameklēt pleķīti, kur tuvu ādai atrodas asinsvadi, bet ne mazāk šai asinssūcēju sugai rūp, lai potenciālā “ēdnīca” būtu biezi apmatota. Tā ir laba ziņa cilvēkiem, kuri baidās no ērcēm, jo mums taču nav daudz apmatotu vietu. Varbūt tāpēc pļavērces reti piesūcas cilvēkiem? Turklāt, ja reiz šie dzīvnieki ilgi meklē konkrētu piesūkšanās vietu, ir lielāka iespēja pagūt viņus savlaicīgi pamanīt. Pļavērces ir lielākas un kustīgākas par abām pārējām mūsu asinssūcējām ērcēm, tāpēc arī vieglāk ieraugāmas.
Kad ērces neatrodas anabiozes stāvoklī vai nav piesūkušās kādam upurim, viņas savu dzīvi pavada, gaidot upuri. Ornamentētās pļavērces barības objektu parasti cer sagaidīt, iekārtojušās uz kāda lakstauga stiebra. Viņas var atrasties augstumā no dažiem centimetriem līdz septiņdesmit centimetriem (mitrā laikā pat līdz vienam metram). Īpaši pļavērcēm patīk ar zālaugiem bagātīgi aizaugušas teritorijas. Kā maskējoši labvēlīgs faktors funkcionē dāsns kūlas daudzums.
Ornamentētās pļavērces ir gan klaju teritoriju, gan arī lapu koku mežu un jauktu mežu apdzīvotājas. Viņas labprāt piemājo mežmalās, laucēs, aizaugošos izcirtumos, krūmājos, bet īpaši tomēr iecienījušas zālāju biotopus, pirmkārt, ganības, pļavas.
