Jaunie arhitekti diplomprojektos nav vairījušies risināt tēmas, kur nepieciešams izvērtēt un līdzsvarot dažādus, pat savstarpēji pretrunīgus vides attīstību ietekmējošus faktorus – atzītā un neērtā vēsturiskā mantojuma attīstības perspektīvas, dzīvojamās vides un urbānās publiskās telpas revitalizācijas jautājumus un pat dzīvestelpas paplašināšanu aiz mūsu planētas robežām.
Raivis Jānis Mucenieks, izmantojot Skandināvijā izplatīto ieslodzījuma vietu konceptu, kurā ēkas sadala mazākās vienībās un kārto centriskā kompozīcijā, radījis projektu cietumam Pierīgā. Dzīves ieslodzījumā tuvināšana dzīvei ārpus cietuma sienām varētu palīdzēt ieslodzītajiem sekmīgāk atgriezties sabiedrībā.
Elzas Taubes diplomprojekts veltīts bijušā Brasas cietuma kompleksa teritorijas reģenerācijai. Viņa rosina Brasā veidot iniciatīvas centru, kas varētu kļūt par sociāli aktīvo Brasas apkaimes iedzīvotāju satikšanās vietu. Autorei izdevies saglabāt kultūrvēsturiski vērtīgos objektus, kā arī kompozicionāli un funkcionāli izveidot jaunas sasaistes ar apkārtējo pilsētas telpu.
Viktorija Verenkova apskata sabiedriskā centra nozīmi sarūkoša pilsētas rajona revitalizācijā. Viņa izstrādājusi priekšlikumu jauna sabiedriskā centra izveidei Maskavas priekšpilsētā iepretim esošajam Siena tirgus skvēram. Vide veidota tā, lai sekmētu vietējās sabiedrības izaugsmi un iesaisti apkaimes dzīvē.
Attīstot degradēto Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza vidi un veidojot kalnu biotopa dzīvnieku ekspozīciju kompleksa projektu, Alise Leite aktualizējusi vienu no lielākajām 21. gadsimta problēmām – klimata pārmaiņu un cilvēku negatīvās darbības ietekmi uz planētas biosfēru.
Helmuts Nežborts iezīmē telpiskas aprises nākotnes civilizācijas attīstības teorētiskajām iespējām. Rūpējoties par cilvēka psiholoģisko labsajūtu, viņš kosmosa izpētes stacijā izveidojis mākslīgu biotopu un izmantojis cilvēkam labvēlīgus telpiskās plānošanas paņēmienus. I
Izstāde «100% organiski arhitekti» būs skatāma Arhitektūras fakultātes ātrijā līdz februāra beigām.
