Kā zināms, LR Augstākā tiesa šā gada 29. jūnijā paziņoja spriedumu, noraidot pašvaldības kasācijas sūdzību lietā par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu “Daukšas” un nosakot, ka par labu prasītājam no pašvaldības piedzenami 5470,23 EUR.
Lai gan pašvaldība atzīst, ka lēmums nemaz nevarēja būt citādāks kā LR Augstākās tiesas spriedumā pausts, argumentācija par tiesvedībā izskatītajiem lietas apstākļiem arvien ir strīdīga. Ņemot vērā, ka lielā mērā ar tiesvedību saistītie lietas apstākļi sakņojas 1998.gada Zaļenieku pagasta pašvaldības un Jelgavas rajona pašvaldības lēmumu un rīcības konsekvencēs, arī šajā tiesvedībā ar lietas vešanu saistītie izdevumi būtu attiecināmi uz tā laika lēmējvaru. Turklāt pašvaldība arvien pastāv uz vairākiem būtiskiem iebildumiem, ko tiesa nav ņēmusi vērā vai uzskatījusi par mazsvarīgiem – kaut vai to, ka īpašnieks apzināti noklusējis faktus un patiesos motīvus par Zemesgrāmatas atteikumu reģistrēt īpašumu.
Kā izriet no Jelgavas tiesas Zemesgrāmatas nodaļas tiesneša 2002.gada 1.oktobra un 1.novembra lēmumiem, Jelgavas rajona padome 1998. gada 7. oktobrī, bet Zaļenieku pagasta padome 1998.gada 15.oktobrī ir lēmusi par īpašuma “Daukšas” pārdošanu bez tiesiskā pamatojuma, jo uz to brīdi reglamentējošie normatīvie akti noteica, ka pašvaldība nekustamo īpašumu drīkst pārdot tikai izsolē. Arī saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 8.pantu tobrīd bija jāievēro nosacījums, ka valsts kultūras pieminekļa atsavināšanā valstij ir pirmpirkuma tiesības.
Paskaidrojums: Strīds par īpašumtiesībām un kultūrvēsturiskā pieminekļa “Daukšas” apsaimniekošanu aizsākās 2014.gadā un nonāca Jelgavas novada domes darba kārtībā, kad nekustamā īpašuma nodokļa parāda un nelikumīgas būvniecības dēļ pašvaldībai nebija pie kā vērsties - “Daukšas” kopš to iegādes brīža nebija ierakstītas zemesgrāmatā uz jaunā īpašnieka vārda. Līdz ar to arī nekustamā īpašuma nodokļa parāda (vairāk kā 2800 EUR apmērā) piedziņu bezstrīdus kārtībā pašvaldība nevarēja vērst pret minēto īpašumu, jo tādā gadījumā pašvaldībai tas būtu jāpiedzen no sevis. Turklāt Valsts kultūras pieminekļa aizsardzības inspekcija 2014.gada septembrī konstatēja, ka T.Bratkus šajā ēkā, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, veic būvdarbus, nesaskaņojot ne ar inspekciju, ne novada pašvaldības Būvvaldi. Ņemot vērā minēto, Dome ar savu lēmumu tiecās izmantot atpakaļpirkuma tiesības un 2015.gada novembrī rosināja padziļinātu jautājuma izpēti sadarbībā ar Jelgavas tiesas Zemesgrāmatas nodaļu, lai rastu atbildes, kas traucējis T. Bratkum pēc nekustamā īpašuma “Daukšas” iegādes 1998. gadā nostiprināt īpašumtiesības Zemesgrāmatā un uz to brīdi – 16 gadu garumā būt pilntiesīgam tā īpašniekam. Centienos aizstāvēt un pierādīt īpašumtiesības, T.Bratkus iesniedza pieteikumu tiesā 2015.gada februārī. Ar Būvvaldes 2015.gada 9.novembra lēmumu ir aizliegta dzīvojamās mājas, kas ir muzeja ēka, ekspluatācija, tādējādi jau vairāk kā 2,5 gadus muzejs nedrīkst uzņemt apmeklētājus.
SIA “Lagzdiņa un Jēgera juridiskais birojs” pārstāvis Aldis Jēgeris komentē, ka “tiesvedība “Daukšu” lietā nebija par šā nekustamā īpašuma atpakaļpirkumu, kā to nepamatoti norāda laikraksts “Zemgales ziņas”, bet gan par īpašuma tiesību atzīšanu uz to. Tieši pašvaldības 2014.gada 22.decembra lēmums par Īpašuma atpakaļpirkuma tiesību izmantošanu tikai pamudināja īpašuma pircēju Tālivaldi Bratkus nostiprināt zemesgrāmatā īpašumu, kuru viņš no pašvaldības bija nopircis jau 1998.gadā”.
A. Jēgeris uzsver, ka T.Bratkus prasības pieteikumā bija norādījis, ka nostiprināt īpašumu zemesgrāmatā viņš nav varējis, jo pašvaldība atteikusies parakstīt nostiprinājuma lūgumu. “Šādus pierādījumus viņš nekad nav uzrādījis, turklāt pārdevuma līgums paredzēja nostiprinājuma lūgumu parakstīt tikai pircējam. Tikai pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā un pašvaldības paskaidrojumu sniegšanas atklājās patiesais iemesls īpašumu nenostiprināšanai zemesgrāmatā – jau minētie Zemesgrāmatas nodaļas tiesneša lēmumi, par kuriem pašvaldība uzzināja tikai 2015.gada novembrī – tātad 13 gadus pēc zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmuma pieņemšanas un pusgadu pēc tam, kad Prasītājs bija iesniedzis tiesā prasības pieteikumu. Šie lēmumi, protams, varēja būt pamats prasības celšanai tiesā, bet T.Bratkus par tiem prasības pieteikumā noklusēja. Lēmumus no Zemesgrāmatas izprasīja un tiesai iesniedza pašvaldība.”
Jelgavas novada pašvaldība līdz ar to arī oponē tiesas pārmetumam par nekonsekvenci tiesvedības laikā un uzsver, ka tās pozīcija pamainījās, noskaidrojot papildus faktus un lietas apstākļus - Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša 2002.gada 1.oktobra un 2002.gada 1.novembra lēmumā konstatētos likuma pārkāpumus.
Noraidot Finanšu komitejā opozīcijas deputātu lēmumprojektus, Jelgavas novada dome apstiprina, ka izietais tiesvedības process, lai arī pretrunīgi skandalozs no malas, radījis tiesisku pamatu īpašumtiesību sakārtošanai. SIA “Lagzdiņa un Jēgera juridiskais birojs” jurists A. Jēgeris komentē, ka “diemžēl tiesiski atrisināt situāciju, kas abām pusēm saistoša jau sen pieņemtos lēmumos un noslēgtos līgumos, nav iespējams ārpustiesas ceļā. Īpašums zemesgrāmatā bija nostiprināms tikai ar tiesas spriedumu. Jāatzīst, ka šajā lietā abām pusēm ir ko nožēlot - “Daukšu” īpašniekam apzināti noklusētas lietas, savukārt pašvaldībai – kā Jelgavas rajona pašvaldības un Zaļenieku pagasta pašvaldības saistību pārņēmējai – prettiesiski pieņemtus lēmumus, kas cilvēkam liedza sakārtot dokumentāciju. Ja kāds vēlas, lai atbildīgās amatpersonas uzņemtos atbildību un kompensētu pašvaldības izdevumus šajā tiesvedībā, tad nepieciešams rosināt jaunu lietu, kas izskatītu 1998.gada pagasta padomes deputātu lēmumus. Uz tiem cilvēkiem gulst arī atbildība prasīt publisku atvainošanos Daukšu saimniekiem.”
