Vispirms priecē Valsts valodas centra (VVC) atzīmētais, ka "latgaliešu rakstu valoda nav uzskatāma par svešvalodu". Par to gan nevienam latgalietim nekad nav bijis šaubu! Diemžēl dažas amatpersonas joprojām spītīgi turas pie šīs aplamās domas, ko savulaik 2009. gada 18. augusta lēmumā pauda Senāta Administratīvo lietu departaments. Tikai atgādināšu, ka toreizējā lēmuma skaidrojumā tika piemēroti jau spēku zaudējuši MK noteikumi (1996), lai tulkotu vēlāk pieņemta likuma (1999) normas. Latgales latviešu (latgaliešu) valodas pasludināšanai par svešvalodu nav ne juridiska, ne lingvistiska, ne arī loģiska pamata. To VVC (arī Tieslietu ministrijai un visa Ministru kabineta līmenī) būtu skaidri jāpasaka visiem valsts un pašvaldību ierēdņiem!
VVC skatījumā visa problēmas būtība nu jau reducēta tikai uz burtu lielumu, kas visu šo diskusiju pakāpeniski pārvērš par farsu, jo publiskajā informācijā teksts latgaliešu rakstu valodā tiek izmantots gana bieži – gan plašsaziņas līdzekļos (likums skaidri nosaka, ka latgaliešu rakstu valoda jāizmanto sabiedriskā pasūtījuma ietvaros), gan afišās (piemēram, nupat Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkotās Latgales dienas ietvaros: https://www.lnb.lv/lv/aicinam-uz-latgales-dienu-latvijas-nacionalaja-biblioteka) un daudzos jo daudzos citos gadījumos, it sevišķi Latgales teritorijā. Tieši latgaliešu rakstu valodas plašāku lietošanu visās dzīves jomās atbalsta nevalstiskās organizācijas un arī valstij šajā darbā būtu jāiet aktīvāk palīgā.
Būtiskākais VVC izteiktajā viedoklī ir jautājums par to, kas ir "oficiālajā saziņā lietojamā valoda"? Likumdevējs (jau 1999.gadā) ar Valsts valodas likuma 23.pantu (tā trešo daļu) ir uzdevis Ministru kabinetam apstiprināt latviešu literārās valodas normas, taču līdz šai dienai tas nav izdarīts! Līdz šim Tieslietu ministrijas pakļautībā esošais VVC ir apstiprinājis tikai vienas latviešu valodas daļas (tieši latgaliešu rakstu valodas) pareizrakstības nosacījumus un to izdarījis 2007. gada 28. septembrī.
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka Latgales latviešu rakstu (literārās) valodas lietošanai Latvijas valstī ar likumu nav uzlikti nekādi ierobežojumi! Ja man nav taisnība, lūdzu to pierādīt ar Satversmē un likumā balstītiem argumentiem, nevis atsevišķu ierēdņu interpretācijām.
Arī bieži citētais Egils Levits savā rakstā "Latgaliešu valoda kā valsts valodas paveids" ("Jurista Vārds" Nr.43 (690) 2011. gada 25. oktobrī) min: "Latgaliešu valoda ir vēsturiski izveidojusies valoda, kas raksturo šīs latviešu nācijas daļas specifisko identitāti. Tā nav ne ar ko labāka vai sliktāka, vairāk vai mazāk leģitīma kā pārējās latviešu nācijas valoda (..) Satversmes 4. pants ir jāinterpretē tā, lai tas attiektos arī uz latgaliešu valodu kā latviešu nācijas īpašas kultūrvēsturiskas daļas valodu. Tātad Satversmes 4. pantā lietotajā jēdzienā latviešu valoda ietilpst arī latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids. (..) Valstij ir konstitucionāls pienākums pienācīgi gādāt arī par latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību."
Visbeidzot, VVC atsaucas uz MK noteikumiem Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi" – tajos, starp citu, nekādi ierobežojumi attiecībā uz latgaliešu rakstu valodu vispār nav pieminēti. Šajos noteikumos tiek atrunāts – "katrai vietai ir oficiālais nosaukums, bet var būt arī oficiālais paralēlnosaukums". Kārsavas un visas Latgales gadījumā šeit ir jāuzdod ļoti svarīgs jautājums: kurš tad no nosaukumiem (vietai, ielai vai jebkuram ģeogrāfiskajam objektam) būtu jāatīzt par "oficiālo" un kurš par "paralēlnosaukumu"? Gadu desmitiem un simtiem lietotais vietējo iedzīvotāju (pilntiesīgu Latvijas pilsoņu, pasē atzīmētu ar tautību "latvietis") lietoto vai kaut kad dažādu politisku iemeslu dēļ (autoritāra vai okupācijas režīma) uzspiesto?
Normatīvajos aktos noteikts, ka lēmumu tiesīga pieņemt vietējā pašvaldība, savukārt Valsts valodas centra ieteikumi "Par ciemu, viensētu, ēku un citu vietu nosaukumu (vietvārdu) veidošanu, rakstību un lietošanu oficiālos dokumentos" (Rīgā, 2003. gada 7. maijs), kas vairs īsti nevar tikt pielietoti, tāpēc ka izdoti uz izslēgta (ar 2012. gada 10. janvāri) MK noteikumu punkta pamata, joprojām kā tāds rēgs tiek izmantots latgaliešu biedēšanai. Nedrīkst maldināt valsts iestāžu, pašvaldību darbiniekus, fiziskas un juridiskas personas, ka jāraksta "Stiuraiņi, nevis Styuraiņi, Vilcāni, nevis Vylcāni", kā arī "oficiāli apstiprināms un oficiālā saziņā lietojams ciema nosaukums Pilda, nevis Pylda". Šādi Valsts valodas centra ieteikumi, starp citu, būtu pretrunā jau vairākkārtēji uzsvērtajai Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajai daļai: "Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību" (vēl vairāk – tas būtu pretrunā ar Latvijas valsts Satversmi).
Kā valsts šo likuma uzdevumu pilda? Gandrīz nekā. Tad nu jāatgādina Latvijas uzņēmēju bieži pausto viedokli – ja nevarat palīdzēt, tad vismaz lai netraucē!
Noslēgumā varu informēt, ka 6.aprīlī divu Saeimas frakciju pārstāvji parakstīja kopīgi sagatavotus deputātu jautājumus adresētus Ministru prezidentam Mārim Kučinskim:
- Kad Ministru kabinets beidzot izpildīs likumdevēja deleģēto pienākumu apstiprināt latviešu literārās valodas normas atbilstoši Valsts valodas likuma 23. panta trešajai daļai?
- Kad Ministru kabinets veiks grozījumus Ministru kabineta noteikumos, lai novērstu neatbilstības hierarhijas ziņā augstāk stāvošām tiesību normām – Valsts valodas likumam?
