Mediācijas iespējas, ja strīds par mantojumu un nekustamo īpašumu

Mantojumam ir ne tikai materiāla, bet arī sevišķa vērtība

Mantojuma lietu īpatnība ir tā, ka bieži vien lietām nav tikai materiāla vērtība, bet tām ir pievienotā, sevišķa vērtība, skaidro Sertificētu mediatoru padomes priekšsēdētāja Kristīne Dārzniece. Māja nav tikai māja, bet tās ir dzimtas mājas. Glezna nav tikai dekoratīvs priekšmets, bet gan glezna, kas piederējusi vecmāmiņai.

Civillikums saprot lietu sevišķo nozīmi. Civillikuma 870. pants nosaka, ka lietas novērtējamas vai nu pēc to parastās vērtības vispārējā lietošanā, vai arī pēc vērtības, ko noteic lietas sevišķā nozīme valdītājam vai viņa personīgās tieksmes. Lietas sevišķumu nosaka pēc tā labuma, ko tās valdītājs gūst no tās saistībā ar savām personīgām attiecībām.

Lai gan Civillikums izprot to, ka mantai var būt šī īpašā vērtība, tomēr tiesā izvērtēt šo vērtību un saprast, kuram glezna ir svarīgāka sentimentālu iemeslu dēļ, praktiski nav iespējams. Līdz ar to cilvēks nesaņem gandarījumu, mantojot lietu, kam ir šī īpašā vērtībā, vai izpratni no otras puses, kurai glezna nav svarīga. Tāpat tiesa nevar palīdzēt gadījumā, kad viena persona vēlas lietu iegūt savā valdījumā, jo tai ir sevišķa nozīme, bet otrai tas ir principa jautājums. Tiesa skatās uz pierādījumiem, kurus sniegusi katra puse. Savukārt mediācijas uzdevums ir atklāt šo situāciju, saprast, kurai pusei tiešām lieta ir nozīmīgāka un ko var darīt, lai apmierinātu arī otru pusi.

Strīds un pušu patiesās vajadzības un intereses

"Pat taisnīgākais tiesas spriedums noteikti nebūs labākais, jo kāds vienmēr būs zaudētājs. Pat sadalot mantojumu tiesas ceļā, cilvēki tikai nostiprina savas naidīgās attiecības," norāda Kristīne Dārzniece. Mediācijā pušu vajadzību izzināšanu var salīdzināt ar stāstu par apelsīnu, par kuru sastrīdējušās divas meitas. Pirmā meita saka mātei: "Man noteikti vajag to apelsīnu!", bet otra atbild: "Man ir lielākas tiesības!" Māte kā gudrs mediators uzdod jautājumu vienai meitai, kāpēc viņai nepieciešams apelsīns. "Man ir nepieciešama sula, vajadzīgs C vitamīns." Savukārt otra atbild: "Man šovakar jācep kūka un nepieciešama apelsīna miziņa, ko pierīvēt." Tātad katram ir sava vajadzība, kuru, abiem savā starpā sadarbojoties, iespējams pilnībā apmierināt.

"Saplosot šo dzīvokli, neviens no tā nebūtu ieguvis – no iegūtās naudas bērnam neko nevarētu iedot, un tādā veidā viņi izlēma rīkoties meitas interesēs."

Praksē mediatori saskaras ar dažādām situācijām, kas skar mantojuma lietas. Piemēram, 20 gadus veca lieta, kurā trim bērniem – divām māsām un brālim jau cienījamā vecumā – mantojumā nākusi lauku saimniecība, tajā ir gan mežs, gan vairākas mājas, pirtiņa, zeme. Katram mantojumā no tā visa 1/3 daļa, bet kā to visu sadalīt un lietot? Īpašumtiesības joprojām zemesgrāmatā nav nostiprinātas. Mantiniekiem jau ir pieauguši bērni, tāpēc radusies interese šo jautājumu nostiprināt zemesgrāmatā. Šajā gadījumā ir svarīgi saprast, ko katra puse vēlas no mantotā īpašuma. Piemēram, viens vēlas uz veco īpašumu doties tikai atpūtas nolūkos, otram ir svarīgi saglabāt un atjaunot māju, vienam rušināties dārziņā, bet trešais vēlas šķūni izmantot kā noliktavu. Lai gan neviens mediators nevar paredzēt, cik sesiju aizņems mediācijas process (risinājumu var rast gan stundas, gan 10 sesiju laikā), tomēr, veltot nepieciešamo laiku un izrunājot šos jautājumus, var nonākt pie risinājuma.

Strīdi par kopīpašumu un kopmantas sadali

Mediācijas ceļā var risināt strīdus par kopīpašumu. Piemēram, strīdā par mantojumu starp miruša vīrieša māsu un sievu, kuras katra ir mantojusi mājas daļu. Vienā īpašumā viņas dzīvot nevar, jo attiecības dažādu iemeslu dēļ ir sabojātas. Vienoties par kompensāciju arī nevar, jo mantojuma īpašnieces savstarpēji nesarunājas jau septiņus gadus.

Strīds ir nonācis tiesā, bet tiesnesis ieteicis mediāciju. Tomēr jau pirmajās mediācijas sesijās atklājušies vairāki aspekti par to, kas iepriekš pārprasts savstarpējā komunikācijā. Tāpat mediācijas sesijā puses, iespējams, pirmo reizi patiesi saklausa un iedomājas, kas būs tālāk, ja vienošanās netiks panākta. Māju uz pusēm pārplēst nevar, jo ir domājamās daļas, tomēr arī kopīgi lietot nevar. Tātad māja jāpārdod steidzamā kārtībā, un tas nozīmē, ka no tās reālās vērtības varēs iegūt vien pusi. Tomēr viena kundze ir ielikusi visu sava mūža darbu, ceļot, renovējot un atjaunojot, īstenojot savas ieceres. Savukārt otrai tās ir dzimtas mājas. Tiesā, kur sēdes ilgst stundu ar lieliem pārtraukumiem, šādas situācijas izvērtēt ir grūti.

Vēl viens piemērs – pāris, kas vēlas risināt strīdu par kopmantas sadali. Trīs gadus abi pavadīja tiesvedībā, kuras laikā konflikts izauga tik tālu, ka viņi pat pa telefonu vairs nesarunājās. Tiesa ieteica izmēģināt mediāciju. Strīdu viņi atrisināja, dzīvokli uzdāvinot savai vecākajai meitai kā kopējo ieguldījumu. Pārdodot šo dzīvokli, neviens no tā nebūtu ieguvis – no iegūtās naudas bērnam neko daudz nevarētu iedot, un tādā veidā viņi izlēma rīkoties meitas interesēs.

Ja tiek apšaubīts testaments, mantojuma vai dāvinājuma līgums

Tomēr strīdi nerodas tikai tāpēc, ka puses nespēj sadalīt vienu mantojumu. Tie rodas arī tad, kad visa vai lielākā daļa mantas novēlēta tikai vienai no pusēm. Tad otra puse apšauba testamentu, dāvinājuma un mantojuma līgumus. Tiek apšaubīts, kāpēc nelaiķis izvēlējies savu mantu atstāt tieši šim cilvēkam, kam var būt un var nebūt radniecīgas saites. Potenciālie mantinieki viens otru vaino mantkārībā. Tomēr tiesa reti kad var noskaidrot patieso situāciju, jo tur valda sacīkstes princips. Katrs nāk ar savu pierādījumu paku, tomēr netiek runāts par to, ko mantiniekiem patiesībā vajag.

Mediācijas procesa laikā var atklāt daudz vairāk faktu par nelaiķa dzīves apstākļiem un mirkļiem, kad otra persona bijusi klāt, kas palīdz mainīt šo izpratni. "Mēs nekad to nevaram garantēt, bet var mēģināt, un bieži vien situācija pavēršas pilnīgi neparedzami. Viņš saredz ko citu, domājis sazvērestības teorijas. Mums ir fantāzijas par to, kā tas ir bijis, bet mēs nedzirdam atklātos stāstus un nedzirdam patiesību, kāda tā ir bijusi. Ne jau mediators pats pēta, bet ļauj pusēm izpētīt, atklājot to pavisam citā gaismā," stāsta Kristīne Dārzniece.

Kas ir mediācija?

Mediācija ir brīvprātīgs un strukturēts sadarbības process, kas vērsts uz konflikta atrisināšanu. Mediācijas process ir konfidenciāls un ļauj strīda pusēm izprast savas patiesās vajadzības un intereses, kā rezultātā ir iespējams sasniegt rezultātu, kurā abas puses ir guvušas savu interešu un vajadzību apmierinājumu. Mediāciju vada mediators, kas darbojas atbilstoši Mediācijas likumam. Mediācija norit sesijās, katra no tām ir vidēji vienu stundu gara. Par samaksu puses vienojas ar mediatoru pirms sesijas, obligāti noslēdzot līgumu. Tas, cik sesijas būs nepieciešamas konkrētās problēmas risināšanai, ir atkarīgs no gadījuma – vidēji risinājums tiek panākts piecu sesiju laikā, tomēr atkarība no strīda sesiju skaits var būt mazāks vai lielāks.

Uzsākt mediāciju vai tiesāties – tā ir pušu brīvprātīga izvēle. Gadījumā, ja puses izlems sākt mediācijas procesu, bet tiesas process jau būs sākts, Civilprocesa likums noteic tiesas pienākumu atlikt lietas izskatīšanu līdz brīdim, kad tiesā būs saņemts apliecinājums par mediācijas rezultātu, bet šis laiks nevar būt ilgāks par sešiem mēnešiem. Turklāt, ja mediācijas rezultātā tiks panākta abpusēja vienošanās un lietā tiesvedība izbeigta sakarā ar pušu izlīgumu vai prasības atsaukšanu, Civilprocesa likums paredz iespēju saņemt iemaksātās valsts nodevas atmaksu 50% apmērā.

Savukārt, ja strīds vēl netiek izskatīts tiesā vai puses grib atsaukt prasību tiesā, vai arī puses ir izgājušas mediācijas procesu, nonākušas pie sava risinājuma, mediators sagatavo rakstisku vai mutisku vienošanos. Puses var ar šo vienošanos doties pie notāra, un notārs uzraksta vienošanās aktu, un tas arī ir izpildāms.

Vairāk par mediāciju un tās iespējām var uzzināt šeit.