Mākslas filma „Ezera sonāte” ir īsta latviešu kino pērle. Reti kurā filmā ir tik maz teksta, te visu izteic kustības, skatieni un mūzika, vārdi ir tikai kā saikļi teikumā, kas saucas – dzīve. Izrādās, arī neiespējamais var būt skaists. Dzīve nav nebeidzama sacensība, ieguvumi un uzvaras. Dzīvot nozīmē – no kaut kā arī atteikties, kaut ko zaudēt. Atteikties, lai paturētu un lai neizpostītu. Šķiet, kāds gan skaistums var piemist atteikšanai un neiegūtajam. Bet vai nav tā, ka tieši iegūtais vēlāk nereti pārvēršas lielajā zaudējumā?
Divdesmit pirmais gadsimts atzīst tikai vienu esamību – šeit un tagad un aicina ne no kā neatteikties, ļaut vaļu visām vēlmēm un iekārēm. Oficiālie aizliegumi kaut ko nedarīt līdz tādam un tādam vecumam īstenībā nav spēkā. Jo ārējo aizliegumu vairāk, jo vājāki kļūst iekšējie „nē”, kas taču ir galvenie durvju un vārtu sargi. Mēs steidzamies zaudējumus izsērot pēc iespējas ātrāk, visu izdzīvot agrāk un beigt par katru cenu vēlāk. Bēgot no sāpēm, kuras sagādā pušumi, un neļaujot izsāpēt sarautām attiecībām, mēs lielā steigā sienam jaunas. To pieprasa cilvēka nepacietīgā daba, un ar to lieliski manipulē reklāma. Bet kas nav sadzijis, tas nebeidz čūlot. Tu atkal un atkal karstai pannai vai naža asmenim piegrūdies tieši ar nesadzijušo vietu un nebeidz jautāt: „Kāpēc tā notiek?”
Ja no neskaitāmajiem laimes vēlējumiem, ko dzīves laikā mēs katrs saņemam, varētu izkalt pašu laimi… Tā kaļas no attieksmes pret reālo dzīvi, sevi un pasauli, no man dotā apzināšanās, no tā, vai man piemīt tāds brīnišķīgs lielums kā veselīgs pašnovērtējums. Paš – novērtējums. Ak, šī slidenā un plānā laipa starp mūsu iedomām par sevi, kuras mums bieži uzspiež citi! Vienā pusē skalojas mazvērtības, otrā – lielummānijas ūdeņi. Tā ir staigāšana pa laipu bez margām. Pie kā lai tik nepilnīgais cilvēks turas, neatzīstot garīgās vertikāles nepieciešamību savas dzīves ceļā?
Laikā, kad paviršības straume no attiecībām skalo nost sargājošo zemsedzi, filma „Ezera sonāte” atjauno īstuma ilgas. Tādas pārņem, ieejot mākslīgo ziedu veikalā. Tu skaties uz košajām ziedlapām un domā par maigo elpu, kāda piemīt vienīgi dzīvajām puķēm. Kas par to, ka tās tik ātri nozied, viņu smaržu tu spēj atsaukt atmiņā visu mūžu.
