5.Saeimas priekšsēdētājs, Anatolijs Gorbunovs
1995.gada 4.maijā
|
"...Pieci gadi tautas un valsts dzīvē ir pārāk īss laiks, lai, uz to atskatoties, varētu izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc īsā uzrunā es nepretendēju uz to, ka varētu dot izvērtējumu visiem notikumiem, kas bija saistīti ar neatkarības atgūšanu.
Tagad, runājot par mūsu valsts atjaunošanu, dažreiz atsaucamies uz likteņa nenovēršamību vai vēsturiskā taisnīguma apliecinājumu. Taču tolaik - astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā - izšķiroša bija nevis kāda liktenīga griba, bet gan konkrētu norišu pamodinātās katra latvieša ilgas pēc savas valsts un izlēmība tās piepildīt. Tāpat arī Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu balsojums par Neatkarības deklarāciju bija šo tautas ilgu un gribas izpausme. Tas bija lēmums, ko noteica gan katra deputāta pilsoniskā drosme un izšķiršanās, gan vienlaikus visu Latvijas cilvēku gaidās saspringtā gatavība likt uz spēles visu, kas katram dārgs, lai vēlreiz uzdrīkstētos apliecināt visai pasaulei, ka mēs vēlamies paši savu valsti un spējam mierīgā, bet pietiekami nelokāmā ceļā to atjaunot. Šodien grūti iedomāties, kas vēl spētu izraisīt tautā tādas gaviles, līksmi, ovācijas, pateicību un vienotību. Tik daudz puķu, dziesmu un karogu!
Godātie deputāti! Un tālāk es tomēr nedaudz gribētu šajā uzrunā skart ļoti vienkāršu jautājumu - kas padarīts šajos piecos gados? Bet reizē tas ir arī ļoti sarežģīts jautājums.
Vispirms - mēs esam noturējušies kā valsts. Laiks un mūsu padarītais ir apstiprinājis mūsu izvēli, attaisnojis risku, ko mēs neapšaubāmi toreiz uzņēmāmies. To atzinusi arī pasaule un Eiropa, uzņemot mūs kā līdztiesīgu partneri arvien jaunās starptautiskās sadarbības organizācijās.
Neatkarība - tas ir ilgstošs process, un tomēr ir zināmi atskaites punkti, kas liecina, ka šis process ir neatgriezenisks. Krievijas armija ir atstājusi Latviju, un līdz ar to arī pasaules uztverē mūsu neatkarībai šodien ir cits svars.
Sabiedrībā ir daudz tādu cilvēku, kuri jūtas nedroši. Ar nedrošību es domāju ne tikai bailes, atgriežoties vakarā mājās, atrast dzīvokli izlaupītu vai, izejot uz ielas, neatrast savu automašīnu tur, kur tā bija novietota, nemaz nerunājot par uzbrukumiem un citiem satraucošiem faktiem. Es domāju drošību par šodienu un savu nākotni plašākā nozīmē.
Cilvēki ļoti jūtīgi, pat sakāpināti jūtīgi uztver netaisnību..."
Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis
1996.gada 4.maijā
|
|
"..Apliecinot ticību jūsu katra individualitātei, darbam, spēkam un godīgumam - mūsu valsts neatkarības un saimnieciska uzplaukuma garantiem -, es vēlreiz sveicu jūs šajā dienā un laikā, izsakot apņēmību un pārliecību stiprināt Atmodas laika kopības izjūtu un kopīgi strādāt latviskas, eiropeiskas Latvijas vārdā, nākotnes Latvijas vārdā!
Toreiz, 4.maijā, vairums Latvijas iedzīvotāju noteikti nedomāja par to, cik lielu atbildību katram no mums šī brīvība uzliks plecos. Pamazām sākam saprast, ka visiem tiek izvirzītas lielas prasības, bet nevienam netiek garantēts, ka viņš sasniegs to, ko vēlas. Visu nosaka darbs un pašu uzņēmība. Arī veidojot savu valstiskumu. "Tā mēs negribējām," saka neapmierinātie.
Visvienkāršāk ir nospriest, ka kāds nav attaisnojis cerības. Daudzi tā arī dara un aizmirst par savu personisko atbildības daļu. Tā izpaužas gan izvēlē, nododot savu balsi par tautas pārstāvjiem, gan uzņēmībā, meklējot savu vietu tagadējā dzīves modelī, gan godīgumā pret valsti un cilvēkiem.
Nonākot brīvības telpā, mēs, līdzīgi atbrīvotam cietumniekam, izjutām gan neparastu pacilātību, gan maldinošu visatļautību. Es nebūt negribu apgalvot, ka veselais saprāts un lietišķība ir mūsu atstājušas. Tad mēs droši vien nebūtu nonākuši līdz šim sestajam atjaunotās neatkarības gadam. Taču tā depresija, no kuras lielākā vai mazākā mērā cieš daudzi mūsu valsts iedzīvotāji, ir sākotnējās eiforijas otra puse.
Vieni joprojām jūtas zaudējuši orientierus, ir nedroši un baidās no jebkādas atbildības. Citi turpretī pieņēmuši, ka šis ir laiks, kurā morāles likumi nav spēkā un nekas nav svēts, izņemot pašlabumu. Turklāt abi šie bezatbildības veidi, kas neveicina mūsu valsts uzplaukumu, sastopami visos sociālajos slāņos. Tie apvienojas ar nespēju vai nevēlēšanos saskatīt sava personiskā likteņa saistību ar valsts kopējo attīstību..."
Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis
1997.gada 4.maijā
"..Latvijas atjaunotā neatkarība ir gan mūsu pārdzīvojumu, gan mūsu visu domu un darbības rezultāts.
Latvijas valsti sapratām kā iespēju sasniegt divus pamatmērķus. Vēlējāmies atjaunot vēsturisko patiesību un atjaunot patstāvību kā tautas vēlmi un tiesības. Neatkarīgu un patstāvīgu valsti redzējām kā iespēju radīt labklājību un nodrošināt tautas nākotni - drošu nākotni katram, nevis tikai izredzētajiem.
"Sabiedrībā ir daudz tādu cilvēku, kuri jūtas nedroši. Es domāju drošību par šodienu un savu nākotni plašākā nozīmē."
Anatolijs Gorbunovs
Tāpēc esam noticējuši savai valstij kā stiprai un latviskai valstij mūsdienu Eiropā. Es pārliecinos, ka Latvijas iedzīvotāji redz to, ka Latvija kā neatkarīga valsts ļaus sasniegt mērķi - drošu nākotni katram.
Esmu optimists, raugoties Latvijas nākotnē.
Pēdējā laika panākumi Latvijā - it īpaši ekonomikas reformās - ir plaši atzīti. Taču tieši tāpēc es vēlos uzdot jautājumu, kā jūtas cilvēki Latvijā - šobrīd un pretim rītdienai..."
6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis
1998.gada 4.maijā
|
|
"..No pagātnes jāmācās, bet tā nav jākopē. Tas, kurš grib noturēties politikā, agri vai vēlu to saprot. Šāda kavēšanās var dārgi maksāt arī sabiedrībai kopumā. Paldies Dievam, Latvijā vairs neplosās kaislības par Abrenes utopisko atgūšanu, par brīvo zemes tirgu, arī par pilsonību vairs ne. Paldies Dievam, aug sapratne par to, ka nav pieļaujama divkopienu valsts veidošanās. Paldies Dievam, šobrīd te, Saeimā, vairs neviens nešaubās, vismaz skaļi ne, ka cita ceļa kā vien uz Eiropas Savienību un NATO mums nav. Taču laiks ir zaudēts - tā pati Igaunija, kas to izprata agrāk, ir krietni aizsteigusies priekšā. Mums vairs nav laika spriedelēt, kā būtu, ja būtu. Mums ir jāiet tālāk. Un jāiet straujāk.
Mūsu politiskā sistēma ir daudzpartiju sistēma. Tas nozīmē, ka ikvienai partijai ir tiesības un arī vistiešākais pienākums pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Un, ja nu tie nav izpildāmi, piemēram, koalīcijas partneru nostājas dēļ, partijai nav cita ceļa kā izmantot parlamentārās iekārtas iespējas. Tas ir normāli, kolēģi, tas ir pavisam normāli. Un tāpēc opozīcija nav jāsauc par nodevējiem, aizvainojot vēlētājus, kuri tai uzticējuši savas balsis un savu interešu pārstāvību. Jebkurā valstī opozīcija tikai un vienīgi sekmē valdības darba kvalitāti, to kontrolējot un izvirzot iespējamos alternatīvos risinājumus.
Vēlētāji būs tie, kuri izšķirs, kam ir bijusi un kam nav bijusi taisnība. Citu kritēriju, kā novērtēt savu darbu, politiķiem gluži vienkārši nav. Ja nu vienīgi sirdsapziņa..."
7. Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume
1999.gada 4.maijā
|
|
"..Aicinu jūs šodien atskatīties uz paveikto un izvērtēt mūsu darbu likumdošanas un starptautiskajā laukā. Par tautas neapmierinātību ar Saeimas paveikto un nepaveikto skaidri liecina aptauju rezultāti. Šajās aptaujās Saeima ieņem vienu no zemākajām vietām. Bet tas taču ir mūsu uzdevums - spodrināt Saeimas tēlu. Tādēļ tautas izteiktajai kritikai ir jākļūst par vienu no mūsu darba virzītājspēkiem.
Un, tā kā pieņemtie likumi ir galvenais, kas mūs raksturo, aicinu nedaudz pakavēties pie padarītā un pie tā, kas vēl darāms.
Lai arī strādājam tikai neilgu laiku, nevaru neminēt būtiskāko, ko mēs, 7.Saeimas deputāti, esam paveikuši.
Domāju, jūs piekritīsit, ka Latvijas ekonomiku sāk pozitīvi ietekmēt tirdzniecības likumdošanas aktu harmonizācija. Tirdzniecības liberalizāciju paātrina mūsu iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā. Apmēram 70 procenti no Latvijas ārējās tirdzniecības tagad notiek brīvās tirdzniecības režīma ietvaros. Nenoliedzami, mūs gaida grūts uzdevums - sabalansēt Latvijas nodokļu likumdošanas aktus ar Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas normām tā, lai nodrošinātu vietējā tirgus aizsardzību un saglabātu Latvijai tradicionālas vērtības.
Mums ir jāstrādā tā, lai, atskatoties uz paveikto, varētu teikt, ka esam strādājuši atbilstoši vēlētāju gribai, savai pārliecībai un priekšvēlēšanu solījumiem.
Mums ir jāstrādā tā, lai Latviju pasaulē godā un ciena.
Mums ir jāstrādā tā, lai nekad vairs nevajadzētu pieņemt deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"..."
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga
2000.gada 4.maijā
|
|
".. Mums nevajag būt pārāk kritiskiem pašiem pret sevi šajā ziņā. Svarīgi ir izvērtēt pavisam objektīvi to, kur esam daudz sasnieguši, priecāties par savām stiprajām pusēm un sasniegumiem, protams, paturot acis vaļā, jo ir arī tādas jomas, kur mēs vēl neesam tik spīdoši, tādas jomas, kur mums vēl ļoti daudz jāpiestrādā. Ja tā pavisam objektīvi un ar vēsu prātu salīdzinām sevi ar citiem, tad citur daudzās lietās iet sliktāk un arī otrādi. Viens no mūsu vājajiem punktiem ir mūsu caurmēra iedzīvotāju ienākumi. Tur nu mēs necik spīdoši nefigurējam. Te mums būs ļoti smagi un intensīvi jāpiestrādā pie savu prioritāšu pārkārtošanas, lai varētu izstrādāt, un pie tam visai īsā laikā un pavisam nopietni, mūsu rūpniecības un ražošanas politiku, nopietni pārvērtēt arī mūsu lauksaimniecības politiku, sevišķi attiecībā uz Eiropas Savienību. Dažāda mēroga tautsaimniecības jautājumus. Kā labāk piesaistīt investorus, kā mazāk viņus atbaidīt. Es teiktu, ka tur mūsu vājums ir vislielākais - tieši nodarbinātībā un caurmēra ienākumos. Pārsteidzošā kārtā ļoti daudzos citos veidos, kaut vai makroekonomiskajos indikatoros, mēs izskatāmies ļoti labi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visumā mēs esam uz pareizā ceļa, progresējam. Tagad mums atliek iet to ceļu līdz galam.
Te man būtu jāatgādina - tieši tajā brīdī, kad mēs atguvām neatkarību, ļaudīm bija tāda sajūta, ka ar vienu spalvas vilcienu mēs atgūsim visu, kas citur pasaulē noticis, un ka varēsim ar vienu spalvas vilcienu kļūt tikpat turīgi, un valdīs tāda pati labklājība, kas citām zemēm bija jāiegūst ar sviedriem vaigā daudzu gadu garumā. Pasaulē tā tas nenotiek. Tā labklājība, ko šodien redzam Rietumu zemēs, ne jau vienā dienā tā radusies. Es domāju, tas, kas ļaudis satrauc, ir tieši divi ekstrēmi - tie, kas ir kļuvuši pārsteidzoši bagāti nenormāli īsā laikā, un tie, kas ir kļuvuši ļoti nabadzīgi, bieži ne savas vainas dēļ, bet tamdēļ, ka pazaudējuši savus iekrājumus, ko viņi iekrājuši visā mūžā, ka viņi pazaudējuši savas pensijas. Varētu cerēt, ka tuvāko gadu laikā notiks izlīdzināšanās. Ir jāatceras, ka mēs nevaram palikt pie sociālistisko laiku skaudības par katru, kas ir palicis bagāts. Rietumu pasaulē visi to pieņem kā pilnīgi normālu lietu. Ja cilvēks ir godīgi strādājis, ja viņš ir kaut ko izgudrojis, kaut ko saražojis, ja viņam kaut kur ir veicies, tas ir normāli, ja viņš kļūst bagāts. Tas nenozīmē, ka viņš ir blēdis un zaglis. Ja viņš ir blēdis un zaglis, tad vajadzētu būt konsekvencēm un mehānismiem, kā viņu saukt pie atbildības. Otra puse ir tāda, ka ļaudis paši ir atbildīgi par savu labklājību. Kāda firma centās aizbraukt uz kādu reģionu, kur ir liels bezdarbs, un uzsākt tur mazu ražotni, un konstatēja, ka nevar dabūt darbiniekus, kas pie viņiem strādā. Viņiem vajadzēja 35 darbiniekus. Tāpēc, ka divas dienas viņi pastrādā, trešajā piedzeras un pazūd uz četrām dienām. Tur ir vainīgi paši iedzīvotāji, ne tikai tas, ka mums ir mainījusies sistēma..."
7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume
2001.gada 4.maijā
|
|
".. Daudz esam diskutējuši par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību un sākuši veidot vienotu nākotnes sabiedrību jeb integrētu sabiedrību. Taču nez kādēļ vienmēr, kad darba kārtībā ir jautājumi, kas tā vai citādi saistīti ar mūsu pagātni, nevis nākotni, rodas viskarstākās un ilgākās debates. Vai tas neliecina par to, ka mūsu pagātnē vēl ir daudz jautājumu, uz kuriem neesam atbildējuši nedz sev, nedz sabiedrībai?
Daudz spriežam un diskutējam par jaunu amatu un institūciju iedibināšanu, par jaunu likumu pieņemšanu, jo esošie nedarbojas tā, lai nodrošinātu mūsu dzīvi sakārtotā un stabilā valstī. Izskan pamatoti pārmetumi, ka likumi nenodrošina tiesiskumu, tiesiskas valsts pastāvēšanu. Trūkst stabilitātes un ilglaicīgas stratēģijas, tādēļ likumi bieži tiek grozīti, bet sabiedrība nespēj orientēties šajā likumu gūzmā, un tas savukārt izraisa neticību likumam un neuzticēšanos likumdevējam. Viegli meklēt risinājumu jaunu institūciju radīšanā, kas vienmēr prasa arī visai lielu finansējumu.
Visu laiku kopš tautas atmodas sākuma esam drupināti un skaldīti, paši esam šķēlušies un strīdējušies. Nu jau arī par valsts tiesiskās iekārtas pamatprincipiem.
Likumi klusē, kad ieroči šķind.
Var saprast, ka politisko cīņu karstumā rodas asas domstarpības, un tas ir pat labi, jo ideoloģiska rakstura atšķirības mūsu starpā tikai vairo viedokļu daudzveidību. Arī laiks, kurā mēs dzīvojam, prasa toleranci pret šo daudzveidību.
Taču, domājot par nākotni un mūsu kopējiem mērķiem, mums jāspēj vienoties. Vienprātībā mazas lietas zeļ, bet, pastāvot nesaskaņām, ļoti lielas sabrūk. Ņemsim to vērā, izlemjot gan mazāk būtiskus, gan kardināli nozīmīgus jautājumus..."
8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre
2004.gada 4.maijā
|
|
"..Nav noliedzams - šo 14 gadu laikā esam arī sāpīgi klupuši pār akmeņiem, kurus būtu varējuši apiet, ja laikus būtu ārstējuši tuvredzību, nepamatotas ambīcijas, savtības un nenovīdības simptomus. Toties, šķiet, beidzot esam atvadījušies no neauglīgām ilūzijām par labklājības sasniegšanas iespēju tūlīt, uz vietas un visiem uzreiz. Tas ir labi, jo utopijas saduļķo prātus. Jā, mums ir jāatbrīvojas no idealizēšanas tendencēm, taču nav taisnība tiem, kuri runā par ideālu trūkumu mūsu cilvēkos.
Latvija nestāvētu tur, kur tā patlaban atrodas, Latvijas tautai nebūtu tik daudz draugu un sabiedroto visā pasaulē, ja mēs konsekventi nesekotu neatkarības sākumgados izvirzītajiem augstajiem mērķiem un neticētu plaukstošas valsts nākotnei.
Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas gadadienā vienmēr atceramies savus tuvākos likteņa biedrus - lietuviešus un igauņus, ar kuriem kopā gājām Atmodas ceļu. Arī turpmāk mūsu sadarbība kalpos Baltijas jūras reģiona dinamiskai attīstībai, iesaistot tajā gan tuvākus, gan attālākus kaimiņus.
Mūsu parlamentārai demokrātijai nav dziļu sakņu, un tai pat nav tik gadu, cik ir brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij. Tāpēc, sastopoties ar grūtībām, der atcerēties, ka vecākās demokrātijas, kas daudzos gadījumos kalpojušas par paraugu, veidojās vairāku gadsimtu garumā, un arī tad tās nav pati pilnība.
Reizi četros gados Latvijas tauta vēlē savus priekšstāvjus, simt cilvēkiem uzticot savu interešu pārstāvību. Intereses ir daudzpusīgas, un atšķirīgi mēdz būt viedokļi, kā tās realizēt. Līdzsvars ir obligāts nosacījums, ja piekrītam, ka katram cilvēkam zemes virsū ir tiesības uz dzīvību un laimi. Katram ir tiesības paust savu viedokli. Sabiedrība iegūtu, ja tiktu lauzts kultivētais stereotips, ka kompromiss ir kas tāds, ko nevar savienot ar stingru mugurkaulu. Īstenībā tas nav ne gudrības, ne vājuma, ne kādas citas izpausmes pierādījums, bet gan liecība tam, ka cilvēki ciena cits citu un iestājas par drošu, stabilu dzīves telpu. Tas nozīmē atrast lietu pareizo samēru, paturot nepieciešamo un atmetot galējības, bet to var panākt tikai demokrātiskā un ētiskā vidē. Nereti politikā kompromisi nāk ar novēlošanos, kad kaudzē jau samesti optimālie risinājumi. Nereti tie vispār izpaliek, un tieši tādos brīžos dzimst amorālas idejas. Mums ir jābūt ļoti modriem, ja negribam maksāt dārgu cenu par tādu ideju izplatības dzēšanu.
"Vēlētāji būs tie, kuri izšķirs, kam ir bijusi un kam nav bijusi taisnība. Citu kritēriju, kā novērtēt savu darbu, politiķiem gluži vienkārši nav. Ja nu vienīgi sirdsapziņa."
Alfreds Čepānis
Politiķu uzdevums ir attīstīt politisko kultūru un politikas kvalitāti, lai celtu pilsoņu politisko apziņu, kas ir garants demokrātisko vērtību stabilitātei. Jautājums: cik cītīgi mēs to darām? Vai cilvēki spēj identificēt dekoratīvās partijas un dekoratīvos politiķus, kas traušas katrā publiskā tribīnē, lai dalītos ar tautas rūpēm par visu, izņemot politiski, ekonomiski un sociāli stabilu faktoru nodrošināšanu? Diemžēl pagaidām lielai iedzīvotāju daļai dzīves apstākļi nav iepriecinoši, un tas rada augsni diletantu rosībai, kārtējiem neizpildāmajiem solījumiem, petīcijām un citām manipulācijām, kā rezultātā praktiskais darbs tiek bremzēts.."
8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre
2005.gada 4.maijā
"..Tomēr biežāk vajadzētu sev atgādināt, ka dalība Eiropas Savienībā un NATO nebūt nebija tikai ārpolitiskais mērķis. Tā bija iespēja nodrošināt cilvēku labklājības pakāpenisku pieaugumu un drošību. Varbūt nesteigsimies šodien formulēt savai valstij jaunus sapņu horizontus, bet darīsim to, kas nepieciešams, lai Latvija kļūtu par modernu Eiropas valsti. Valsts ar visām tās starptautiskajām pozīcijām un nostādnēm nav pašmērķis. Valsts perspektīvas ir visu tās iedzīvotāju perspektīvu un izredžu summa.
Ne jau tikai ministrijām un atsevišķiem institūtiem ir jāatrod sava vieta Eiropas Savienībā. Tā ir jāatrod ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Arī tiem mazo uzņēmumu darbiniekiem, kuri Eiropas Savienības regulu piemērošanas rezultātā ir palikuši bez darba. Arī tām ģimenēm, kas vēl šobrīd Latvijas laukos dzīvo sveču gaismā un gaida elektrības pieslēgumu. Būtu lietderīgi atbildēt arī uz vairākiem aktuāliem jautājumiem. Piemēram, kā pensionāram ik dienu apmaksāt arvien pieaugošos veselības aprūpes rēķinus vai arī kā lauku cilvēkam nopelnīt cienīgu iztiku šeit, Latvijā, nevis doties laimes meklējumos uz ārzemēm, pametot savas mājas tukšas. Vai - pavisam prozaiski - atbildēt bērnu invalīdu aprūpes namam, kā salabot liftu, lai slimie bērni pa kāpnēm nebūtu jānēsā uz rokām...
Laikam vajadzētu runāt arī par godprātības prezumpcijas ieviešanu ierēdņu un pilsoņu attiecībās, lai zustu sajūta, ka tie atrodas nosacītu barikāžu pretējās pusēs.
Galu galā, demokrātijas aicinājums ir nodrošināt visu sadarbību ar visiem, nevis visu karu ar visiem. Citādi demokrātija pati sevī atražo tikai destrukciju un šķelšanos, radot nostalģiju pēc tā sauktās stingrās rokas vai arī onkuļiem no ārpuses, kas ieviesīs kārtību. Bet tas savukārt jau ved pie nākamā valsts un pilsoņu atsvešinātības līmeņa, ko neviens vairs nevar nosaukt par modernu eiropeisku pārvaldīšanas tradīciju. Turklāt šis ir ne tik daudz tiesiskā regulējuma, cik sabiedriskās ideoloģijas jautājums.
Manuprāt, politiķi šobrīd patiešām nevar sūdzēties par izaicinājumu trūkumu Latvijā. Ir tikai godīgi un atbildīgi jāstrādā visu valsts iedzīvotāju labā un jāapzinās, ka, kalpojot vēlētājam, nav ignorējamu un maznozīmīgu uzdevumu..."
8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre
2006.gada 4.maijā
"..Vēl pirms nepilniem četriem gadiem, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, mēs pirmo reizi tautas priekšā devām zvērestu. Mēs solījām būt uzticīgi Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Mēs apņēmāmies ievērot Latvijas Satversmi un likumus.
Mēs arī cerējām mainīt 7.Saeimas praksi pozīcijas un opozīcijas attiecībās, uzsverot, ka ir jāuzklausa un jāņem vērā katrs konstruktīvs priekšlikums, kas izskan no šīs tribīnes.
Pavisam nesen mēs pieņēmām arī Saeimas deputātu ētikas kodeksu, kura mērķis ir iedibināt augstus uzvedības standartus un tādējādi vairot sabiedrības uzticēšanos Saeimai.
Mēs vairākkārt un ļoti nopietni esam pauduši savu labo apņemšanos, un labajai gribai, gluži loģiski, būtu jāiet pa priekšu labajiem darbiem - ar noteikumu, ka darbi patiešām sekos.
"Mēs, likumdevēji, tieši tāpat kā mūsu rafinētie kritiķi, apzināmies, ka politika bija, ir un vienmēr būs dažādu sabiedrībā valdošu interešu sadursmju arēna."
Indulis Emsis
Bet, ja ielūkojamies savā ikdienā, tad jāsecina, ka Saeima joprojām ir politiķu kaujas lauks, kur pārāk bieži tiek krustotas ambīcijas un šauri partejiskas intereses. Pat vārdiem konstruktīva sadarbība pēkšņi ir piešķirta negatīva pieskaņa, it kā tie būtu pretmets skanīgajam vārdu savienojumam morāles principi. Pēc būtības konstruktīvs ir tāds, kas veido pozitīvu pamatu, priekšnoteikumus turpmākajam darbam, kāda projekta vai lēmuma izstrādāšanai un vairākumam pieņemama rezultāta sasniegšanai. Savukārt morāls ir tāds, kas atbilst vispārcilvēciskām morāles normām, ja vērtējam kādu rīcību vai nostāju. Šie vārdi - katrs ar savu jēdzienisko segumu - nav iedomājami viens bez otra, ja vēlamies panākt savas valsts un sabiedrības attīstību.
Katram savā vietā mums pēc labākās sirdsapziņas būtu jāstrādā ar vienu mērķi - lai cilvēkiem būtu labi un droši dzīvot Latvijā. Jāstrādā, nevis noniecinot citam citu, nevis pūloties saglabāt kārtējo valdību vai ik darbadienu rīkojot sestdienas tīrīšanas talkas, bet tā, lai ikviens savās mājās, savā Dzimtenē justos kā cilvēks, kuru ciena un kurš spēj cienīt citus. Jo tā ir dzīves zelta norma. Garīgā labklājība bija un būs pamatā jebkāda veida materiālajiem labumiem. Starp citu, varbūt daļa no tiem, kas dodas iztikas pelnīšanā uz ārzemēm, patiesībā meklē mieru, normālam dzīves ritumam atbilstošus apstākļus, nevis peļņu un tikai peļņu?... Iespējams, ka nemitīgie ķīviņi, par kuriem runā un dzird, baumas un skandāli, kurus inspirē un izplata, ir tie, kas sagandē cilvēkos prieku te būt...
Varbūt vispirms katrs savā vietā padomāsim par to, ko mēs paši darām ar savu valsti un kādā situācijā noliekam cilvēku. Piemēram, mūsu vecos vīrus, kas vēlas aiziet uz piemiņas vietām, lai noliktu ziedu pušķīti vai satiktu savus līdzgaitniekus..."
9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis
2007.gada 4.maijā
|
|
"..Esmu dziļi gandarīts un aizkustināts par man uzticēto uzdevumu šodien sveikt Latvijas tautu un jūs visus, kas esat sapulcējušies te, tieši šajās sienās, kas pirms septiņpadsmit gadiem pieredzēja vēsturisku brīnumu - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu pēc pusgadsimtu ilgas nebrīves.
Šodien mums, 9.Saeimai, ir spēks, apņēmība un pieredze, lai izdarītu iekavēto. Un mums ir laiks un iespēja padomāt arī par pašu Latvijas likumu kalvi - par Saeimu.
Pārstāvības demokrātijas padziļināšana, attīstot parlamenta nozīmi valsts pārvaldē un nostiprinot tā reputāciju sabiedrības apziņā, - tie ir jautājumi, kuru pārvērtēšana vērojama daudzviet Rietumu pasau¬lē un kuri noteikti ieņem svarīgu vietu arī Latvijas iekšpolitikā.
Saeimas lomai Latvijas politiskajā dzīvē ir jābūt daudz redzamākai. No vienas puses, tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no mums pašiem - no deputātiem, no frakcijām, no komisijām un no Saeimas Prezidija. Ļaušanās rutīnai, neveiksmes un neprecizitātes likumu jaunradē, sīkas politiskas ķildas, ko atskaņo radiotranslācijas, mazina sabiedrības respektu pret likumdevējiem. Saeimai jābūt aktīvam, radošam un sabiedrību mobilizējošam spēkam.
Taču, no otras puses, Saeimas spēja uzraudzīt valdības darbu, radīt likumus un noteikt stratēģiskās vīzijas vēl jo vairāk ir atkarīga no Latvijas sabiedrības, no vēlētāju gudrības un drosmes saglabāt uzticības kredītu tiem cilvēkiem, kuriem viņi ir uzlikuši pienākumu lemt par šīs valsts likumiem.
Mēs esam tautas vētīti un izraudzīti likumdevēji, un tas ir augsts gods, ko nevar atņemt ne skaļš pikets pie Saeimas durvīm, ne ņirdzīgs avīzes ievadraksts.
Mēs, likumdevēji, tieši tāpat kā mūsu rafinētie kritiķi, apzināmies, ka politika bija, ir un vienmēr būs dažādu sabiedrībā valdošu interešu sadursmju arēna.
Citādi tai nebūtu nekādas jēgas. Izlikties, ka tā nav, ir divkosība. Iespējams, ka daudzas šobrīd aktualizētās agrāko gadu negācijas Latvijas partijām nebūtu jāpiedzīvo, ja tām pietiktu drosmes nekalpot šādai divkosībai, neslēpt no vēlētājiem to, cik liela nozīme ir interešu grupu ietekmei likumdošanā. Un to, cik patiesībā vērtīgs var būt šīs ietekmes pienesums..."
Dievs, svētī mūsu tautu un valsti!
Dievs, svētī Latviju!
Arī šogad un turpmāk.
