Tai, ko atminos, pašā augšā bija rupjmaize ar sviestu un desu, bet pašā apakšā tikai divas melnas svītriņas, kas laikam nozīmēja neko. Tam visam sekoja nekautrīgs lūgums ziedot tikai vienu latu...
Tai mirklī atminējos vairākas reizes tunelī pie dzelzceļa stacijas redzētu meiteni ar piņņainu seju, kura gana labi sapakota ar ziemas drēbēm un ar bezmērķīgu, it kā neko neredzošu skatu turēja paceltu lūgumā pēc sīknaudas labo plaukstu.
Tai mirklī atminējos divus rakstus, kas vēstīja par bezcerīgas nolemtības sajūtām – mana un mūsu valsts tiekot kaut kam gatavota un, iespējams, tā esot miršana. Un iedomājos, kāpēc gan šie gudrie, izglītotie un runīgie cilvēki, kuriem ir pieeja medijiem, vienlaikus neierunājas par iespējamām cerībām. Neuzrunā cilvēkus?!
Tai vietā, lai retais iemestu sīknaudu izstieptajā rokā, kāds pieietu klāt un noskaidrotu, kas īsti tas ir – bezcerība no dzīves līkočiem un neveiksmju pārspēka, bezcerība no dvēseles kaitēm vai bezatbildīgs un nekautrīgs biznesa plāniņš?! Lai nākošajā gadā biedējošas ainas vietā, kad rupjmaizes rieciens pārvēršas melnā strīpiņā, uz reklāmas stabiem parādītos plakāti, kur sīkiem burtiem un neskaitāmas reizes no daudzām jo daudzām darba vietām rakstīts: “Piedāvāju Tev sapņot, cerēt, rosīties, sasniegt un baudīt augļus!” Vai arī tikai mīļš un sirsnīgs gadu mijas sveiciens...
Laimīgu Jauno gadu, mana skaistule Latvija!
