Esmu racis nepārtraukti kopš ceturtdienas nakts. Esmu pārvietojis noteikti vairākas tonnas sniega, lai tiktu savā sētā un lai tiktu ārā no tās. Lai ciemiņš varētu iegriezties mazajā ieliņā. Esmu izvilcis dūšīgu un neapdomīgu taksista onkuli, kurš iebraucis nepareizā ceļā un neglābjami iesēdies. Onkulim nebija nekā, nedz lāpstas, nedz virves, toties, glābjot viņu, tika sarautas lupatu lēveros manas, pavisam jaunās atsaites. Esmu izvilcis neapdomīgus jauniešus, kuri, ārdoties uz galvenās ielas, bija iespolējuši pļaviņā un norāvuši savai automašīnai priekšējās plastmasas. Vārdu sakot, esmu trīs diennaktis ņēmies ar sniegu, kas tik apburoši skaisti ir satupies uz koku un krūmu zariem.
Ko gan neesmu izdomājies, vienmuļi, apnicīgi un gandrīz bezcerīgi vicinot sniega lāpstu. Pirmkārt, atminējos gan pagājušo ziemu, gan savu bērnību un jaunību, kad ziemā bija kā ziemā un vasarā bija kā vasarā. Arī pavasaris un rudens bija kā kārtīgi gadalaiki. Tas viss ir jau piedzīvots un justs. Iespējams, ka pastāv globālā sasilšana, proti, uz dzimtās zemeslodes paliek siltāk, taču mani nepārliecina vaimanāšana un biedēšana, ka tā ir tikai un vienīgi cilvēces darbības sekas. Cilvēks ir kā sīks kukainītis pretī dabas varenajām stihijām, tās procesiem un cikliem. Nevienam nav jālido kā Ikaram miljoniem kilometru līdz saulei, pietiek tepat uz zemes ilgāk palūkoties saulē, lai apdedzinātu acs tīkleni, vai nedaudz aizsnausties pludmalē, lai pamostos ar otrās pakāpes apdegumu. Visas pasaules rūpniecības dūmeņi strādā, taču arī lidmašīnas netraucēti lido visos iespējamos virzienos, bet pietika pamosties tikai vienam Īslandes vulkānam, lai visas Eiropas aviosatiksme tiktu nosēdināta pie zemes, radot īstenu haosu pasažieru plūsmās.
Otrkārt, lai ārpus pilsētām šādos apstākļos cilvēks efektīvi varētu pārvietoties, viņam tik tiešām ir nepieciešams traktors. Mūsu drudžainajā laikmetā efektīvi pārvietoties nozīmē laicīgi pārvietoties no viena punkta līdz otram, lai paspētu neskaitāmus ieplānotos darbus. Lielos sniegos, netīrītos ceļos un ielās tas iespējams vienīgi ar traktoru. Labi, es pārspīlēju! Ar apvidus automašīnu, ar to pašu, par ko citos gadalaikos daudzi vīzdegunīgi vīpsnā, izvirzot teoriju par tās izmēra atkarību no īpašnieka intelekta un viņa ķermeņa dotumiem. Nav universālu transporta līdzekļu un, diemžēl, arī sabiedriskais transports nav lēts un ātrs. Nokļūšana līdz tam, gaidīšana pieturās un neskaitāmas pārsēšanās ir galīgi nepiemērotas cilvēkiem, kuru darbs ir dinamisks laika un teritorijas ziņā.
Treškārt, ja jau, kā dzirdēts, ātrai palīdzībai jābrien līdz pacientam kilometriem un ārpus pilsētas iemītniekiem jābrauc ar traktoriem, tad kaut kas nav kārtībā ar ceļu un ielu apkopi. Dažas pašvaldības nespēj pārvietot kristāliskā ūdens tonnas no vienas vietas uz otru, tā kā to dara neskaitāmie privātie. Tām ir gan lāpstas, gan muskuļi dažādu šķūrētāju izskatā, taču tām laikam nav gribas naudas izskatā. Varbūt budžets ir tik plāns, ka tās nespēj nopirkt šķūrētāju operatorus un dīzeļdegvielu. Bet no otras puses, kāds gan sakars ciklonam ar kādas pašvaldības budžetu?! Tas tik ber sniegu un ber. Tad jau nekustāmā īpašuma un iedzīvotāju ienākuma nodoklim ir daudz lielāks sakars. Proti, ja indivīds ir samaksājis nodokli par savu īpašumu, viņam, manuprāt, ir pilnas tiesības sagaidīt, ka daļa no šīs naudas atvēlēta infrastruktūras sakārtošanai un apkopei, ne tikai birokrātiskām rebēm. Ja sniedziņš snieg un putina, tad jāņem lāpsta un jārok uzreiz. Ja naudas tam nepietiek, tad vai nu visa budžeta sistēma ir smagnēja un greiza, vai arī tā tērēta nepareizi. Galu galā, kopš sen seniem laikiem pie mums pēc rudens nāk ziema, baltāka vai zaļāka, bet tomēr ziema.
