No otras puses, viņus jau var saprast. Viņi aizdod valdībai naudu uz procentiem, nu kā jau augļotāji. Valdībai kādā laika sprīdī ienākumi strauji kļuva mazāki par izdevumiem (parādība, ko parastā kārtā smalki sauc par budžeta deficītu) un kase, ko nekādi nevar nosaukt par krājkasīti, iztukšojās, radot situāciju, ko nesmalki sauc par maksātnespēju. Par finansiālu impotenci. Starp citu, vai esat pamanījuši, ka ārkārtīgi daudzas valdības pasaulē slimo ar šo budžeta deficīta kaiti?! Ja ne gluži epidēmija, tad likumsakarība gan.
Ar savu intelektualizāciju novirzījos no tēmas! Tātad, valdībai nebija daudz naudas un vajadzēja kaut kur ņemt. Ja mums jāaizņemas piecītis līdz avansam, arī mēs skaidri zinām, kuram paprasīt. Valdība zināja starptautiskos aizdevējus, paprasīja viņiem naudu, sarunāja un dabūja. Kā es saprotu, ne jau visu, bet pa gabaliņam, pa kriksītim un ar noteikumiem – ja tu tā, tad mēs dodam, ja tu šitā, tad mēs nedodam.
Viņus jau var saprast, viņi grib arī, lai aizdoto naudu ar procentiem atdod. Gluži kā darba biedrs ar to piecīti bez procentiem. Lai būtu drošāk, ka valdība atdos, viņi tai stingri iesaka izdarīt tā, lai valdībai kasē paliktu pāri nauda atdošanai. Pārējais viņus laikam neinteresē. Lūk, valdībai paliek tikai divi ceļi – vienu smalki sauc par budžeta konsolidāciju, citiem vārdiem, mazāk tērēt valsts kasi, otram laikam vēl nav smalka nosaukuma, toties var piekabināt patētisku apzīmējumu “sāpīgs un nepopulārs lēmums”, runa ir par nodokļu celšanu.
Sak, kuram augļotājam interesē, kā nauda rodas, jo viņš skaidri zina, ka nauda rodas no tā, ja līguma punktos ieraksta attiecīgos procentus?! Sak, kuram nodokļu piedzinējam interesē, kā nauda rodas, jo viņš skaidri zina, ka naudas rodas no tā, ja nodokļu maksātāji maksā nodokļus?! Modernos laikos šāda neieinteresētība neko labu neliecinātu par viņiem, tāpēc, aizsedzoties ar vispusīgām rūpēm par sabiedrību, viņi sekmīgi iepārdod tai pašai sabiedrībai dažādas ekonomikas un finansu teorijas, samudžinātas nodokļu sistēmas.
Atkal ar savu intelektualizāciju novirzījos no tēmas! Lūk, valdība nupat visus mūs aizsūtīja četru dienu brīvdienās, bet pati rūpēs par mums visiem, kā baltais bruņinieks stāvēja pie akmenī kaltām ceļa norādēm. Uz kuru pusi jāt?! Stāvēja, mīņājās un izdomāja: “Tauta! Būs grūti, būs sāpīgi, būs nepopulāri! Šeit mēs mazliet pieliksim, šeit mēs mazliet paņemsim, šeit mēs mazliet pārsvērsim! Tas mūs nenogalinās, bet padarīs stiprākus!”
Bija tāds zinātnieks, psihologs, vārds viņam Abrahams Maslovs. Pētīja viņš stipriniekus, veiksminiekus un radīja savu cilvēka vajadzību hierarhijas teoriju, ko var uzzīmēt arī kā piramīdu. Pašā apakšā viņš novietoja pirmatnējās, fizioloģiskās vajadzības – elpošana, pārtika, ūdens, sekss, miegs, homeostāze (apģērbs un patvērums) un ekskrēcija (atkritumu izdalīšana). Ja šīs vajadzības netiktu nodrošinātas, cilvēki kā jebkurš cits dzīvnieks iznīktu. Palūkojiet, kas no tā vēl nav pasaulē aplikts ar nodokļiem!?
Visu laiku novirzos no tēmas! Tēlaini sakot, man ir tikai viena kabata un viens maks. Un savā pussnaudā esmu aptvēris, ka man par šo un to, un vēl šo un to, ļoti iespējams, būs jāmaksā vairāk. Manā kabatā un makā būs robs, vienalga, kurā virzienā bīdīs nodokļu vieninieciņus. Lauzu savu galvu – kāpēc gan baltais bruņinieks neizvēlējās taupības ceļu?! Kāpēc viņš uz akmeņa joprojām neredz trešo ceļa norādi – ienākumu celšanu caur rosīšanos, caur darbu?! Varbūt darbs brīvdienās vienkārši pasliktina redzi?!
