Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados un arī agrāk cilvēki cits citam vēstules rakstīja ne jau ar nolūku, lai kāds tās pēc simts gadiem lasītu, privātā sarakste bija veids, kā nesteidzīgi apmainīties ar domām, tikt skaidrībā pašam ar sevi un citiem. Tā bija dvēseli dziedinoša un bagātinoša nodarbe. Dažkārt sarunas uz papīra turpinājās gadiem ilgi. Mūsu vecāku un vecvecāku vēstules no parasta saziņas līdzekļa par laikmeta liecībām, kultūras zīmēm un muzeju dārgumu kļuva tikai vēlāk.
Rakstītajam vārdam reizēm ir daudz lielāks spēks nekā runātajam. Tas, kā mēs spējam izteikties, liecina par cilvēka garīgo apvārsni, raksturu un spējām veidot attiecības. Par kaut ko liecina arī rakstītāja rokraksts. Ja skola bērnus nemāca izteikt sevi caur valodu, mūziku un krāsu, viņos vāji attīstās receptori, kas uztver ar acīm neredzamo. Vēlāk ar to sastopoties, cilvēks labākajā gadījumā ir vienaldzīgs. Gara un dvēseles smalkās kustības nespēj atdarināt pat vissmalkākā tehnika.
Rakstīšana izglīto gan sirdi, gan prātu. Krustiņu ievilkšana testu kvadrātiņos, ko tagad praktizē daudzos mācību priekšmetos, sirdī un dvēselē nospiedumus neatstāj. Nav brīnums, ka ir tik biedējoši daudz to, kas savas domas spēj izteikt tikai ar nepaplašinātiem teikumiem, jūtas sasaistīti, līdz ar to arī viegli aizkaitināmi. Verbālo aizturi viņi mēģina pārvarēt, lietojot valodas visrupjāko slāni. Daudziem divu polāri pretējo garastāvokļu apzīmēšanai pilnīgi pietiek ar „baigi forši” un „baigi s…”.
Kā sarosās iztēle, pieskaroties kādām senām lietām! Pat ja tas ir tikai vecmammas plecu lakats, gredzens, dziesmu klade, vecāku jaunības dienu vēstules un dienasgrāmatas. Cik noslēpumainas mums šodien šķiet vecvecāku melnbaltās fotogrāfijas, kuras ir pārcietušas gan karu, gan miera laika postījumus! Tā ir mantojuma daļa, kurai nav cenas, bet ir liela vērtība. Kas pēc gadiem divdesmit būs palicis pāri no šodienas krāsu fotogrāfiju kalniem? Agrāk īpaša kāzu dāvana skaitījās foto albumi, kuros jaunus zarus dzina dzimtas koks, virknējās svarīgākie dzīves notikumi un cilvēki. Šie smagie albumi ar sudraba monogrammām un apkalumiem jau paši par sevi bija mākslas darbs. Paļaujoties uz elektronisko atmiņu un aizstājot dzīvo sarunu ar virtuālo, mēs īstenībā apzogam ne tikai sevi, bet arī nākamo paaudzi.
Ko pēc gadiem piecdesmit cilvēki domās par mums, lasot kādā e-pasta kastītē aizķērušās teksta driskas: „Čau, kur tu esi noplīsis? Vobščem, bļin, davai norunāsim tā – divi stabi un boļše ņikakih un maucam tālāk, okei?” Visticamāk no e-kastītēm un mobilajiem telefoniem viss būs izbiris, un 2050. gadā, cilvēki, pagalam apjukuši, domīgi kasīs aiz auss un paši sev jautās: „Johaidī, vai mēs tiešām būtu cēlušies no mērkaķiem?”
Paldies Zentai Mauriņai un visiem tiem, kas personības nospiedumus savā laikā noglabāja tik labi, ka mūsu laikā tie ir kļuvuši par dārgumiem!
