Krīze esot beigusies, kopprodukts pieaugot, recesija pārvarēta un drīz deflāciju nomainīšot inflācija. To dzirdot, pārņem sajūta, ka mani atkal krāpj. Gluži kā pirms gadiem trim, četriem, kad aizgūtnēm mēģināja iestāstīt, ka Latvija ir Baltijas tīģeris, kurš uzaudzējis muskuļus pateicoties ražošanai, eksportam un inovatīviem produktiem. Tīģeris gatavojās lēcienam. Gatavojās, gatavojās... Līdz brīdim, kad meli nāca gaismā, burbulis sprāga, bet no tīģera pāri palika vien pussprādzi kaķis, un arī ne tuva tajā savā labākajā formā.
Protams, sajūtas vai emocijas nav labākais, uz ko paļauties brīdī, kad pilsētā viens klabina savu klabināmo. Patiesībā lielu daļu nelaimju, ar kurām nepārtraukti cīnāmies, radījušas tieši sajūtas un emocijas, nevis zināšanas vai pieredze. Bet, raugi, arī Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, nupat paudusi satraukumu, ka valsts neko no krīzes nav mācījusies. Stabila ekonomika nav radīta. Drīzāk gaidāms jauns krīzes vilnis un jauni uzņēmēju bankroti. Izklausās, ka viņai taisnība. Ja globālajai ekonomikai pēc krīzes atlabstot, pasaulē celsies cenas tādām pirmās nepieciešamības precēm, kā pārtika un energoresursi (un kāpēc, lai šīs cenas neceltos?), tad Latvijai, kura pēdējos gadus dzīvojusi vienīgi savelkot jostu, tā var izrādīties katastrofa. Jo sabiedrībā, kas tik totāli noslāņojusies un kur distance starp nabadzīgajiem un bagātajiem ir tik milzīga, bet vidusslāņa vispār nav, jostu nevar savilkt bezgalīgi. Ja ar to nerēķinās, tad daļai iedzīvotāju iznākums var būt letāls. Bet viens iet pa pilsētu un klabina klabekli. Viss ir labi, viss ir labi, guli tauta! Jo ir nevis nakts, bet gan priekšvēlēšanu laiks. Un tie, kas spēs sabiedrību nomierināt, radot ilūziju, ka dzīve patiešām lēnām iet augšu, spēs panākt daudz vairāk nekā tie, kas kliegs, cik šobrīd viss ir slikti un solīs brīnumus nākotnē. Pie kliegšanas, kritikas un brīnumu solīšanas vēlētāji pieraduši. Veca taktika, ka sevi izsmēlusi. Divdesmit gadu laikā tā neko labu nav devusi, tikai vedusi valsti arvien dziļāk purvā. Tāpēc nomierinošais klabeklis pašlaik ir daudz efektīvāks. Guli tauta!
Pieklusušas arī runas, ka valsts kasē ienāk vairāk naudas nekā plānots. Gluži pretēji ļaunas mēles melš - situācija esot diezgan slikta un kase patiesībā tukša. Nesen dzirdēju par gadījumu, kas daļēji izskaidro, kāpēc savulaik ik pa brīžam medijos parādījās pašas valdības inspirēti optimistiski paziņojumi, ka naudas iekasēts vairāk nekā plānots.
Tas ir stāts par kādu uzņēmēju vienā no Latvijas pilsētām, kurš, krīzei sākoties, laicīgi pārstrukturēja savu uzņēmumu. Nav svarīgi, ko viņš tieši darīja. Svarīgi, ka viņš radīja pievienoto vērtība – to, kas Latvijai visvairāk trūka, krīzei sākoties, un trūkst arī pašlaik, jaunu krīzes vilni gaidot. Iespējams tāpēc niša bija tukša un darba, kas gan nebija nekāds vieglais, viņam netrūka. Strādāja pats, strādāja strādnieki un ražošanai pamazām paplašinoties, domādams par nākotni, apmācīja jaunos. Uzzinājuši, cik viņam labi sokas, biznesa veiksmes stāstus meklējot, uzņēmēju atrada mediji. Turklāt vīram bija ko teikt, tāpēc materiāls sanāca labu labais. Bet ar to arī prieki beidzās. Nepagāja ne nedēļa, kad ražotnē ieradās valsts ieņēmuma dienesta darbinieki un ar vārdiem – nevajag zīmēties – uzsāka komplekso pārbaudi pēc pilnas programmas. Par nelaimi nekādus būtiskus pārkāpumus neatrada. Nodokļu nomaksāti, algas reālas, nevis aploksnēs. Bet par nelaimi es saku tāpēc, ka tas pārbaudītājus tikai nokaitināja vēl vairāk. Tā nu viņi meklēja, meklēja līdz tomēr atrada. Lai arī formālus un nebūtiskus, bet pārkāpumus. Un tas, ka latvietis var būt bezgala principiāls, ja šī principialitāte neattiecas uz viņu pašu, nevienam nav noslēpums. Tā nu uzņēmējam nevis pateica paldies, ka viņš maksājis nodokļu un uztur pie dzīvības vietējo ražošanu, bet iegrieza soda naudu. Vēl procenti par kavējumu un beigās vīram maz nelikās. Bet finanšu ministrija, iespējams, jau nākamajā dienā, kad viņš šo summu bija nomaksājis, paziņoja, ka valsts kasē atkal ieplūdis vairāk naudas nekā ticis plānots.
Savukārt citam uzņēmējam citā Latvijas pilsētā, kurš realizē miljoniem latu vērtu projektu, lai ražotu pilnīgi jaunu, unikālu produktu ar ārkārtīgi augstu pievienoto vērtību, kas eksporta apjomu konkrētajā nozarē palielinātu par 5%, VID mēnesi pirms projekta pabeigšanas laikā nesamaksāta nepilna tūkstoša latu dēļ vispār gribēja iesaldēt kontu. Lai gan projekta vērtība un atdeve valstij nākotnē mērāma simtos miljonu latu un pie tā tika strādāts vismaz trīs gadus. Bet, nē, štrunts par miljoniem – galvenais principialitāte.
Bet viens iet pa pilsētu un klabina, ka viss ir kārtībā. Tātad acīmredzot tāda ir mūsu finansu politikas vienas dienas stratēģija. Tālāk neredzam un redzēt negribam. Uzskatot visus par ļaundariem, valsts pati rada šo ļaundarus. Šodien izdzīvojām – nu un labi. Rīt izdomāsim ko jaunu. Un domā ar. Pašlaik finanšu ministrija domā, kā palielināt samazināto PVN grāmatām, presei, medikamentiem un citām lietām. To, ka valsts kasē tas neko daudz nedos un tiek darīts vienīgi nodokļu sistēmas izlīdzināšanas vārdā, nevienam nav noslēpums. Vēl vairāk! Skaidrs, ka atsevišķās pozīcijās ienākumi pat samazināsies, bet vienalga – principialitāte pāri visam. Tā mēs izdomājām un tā mēs darīsim, kaut vai tāpēc, lai kaut ko darītu. Lai gan patiesībā nodokļu likmes maiņa grāmatām un presei pašreizējā ekonomiskajā situācijā nozīmē legalizēt nācijas garīgo eitanāziju, bet likmes maiņa medikamentiem - arī fizisko. Tomēr, vēl ticamāk, legalizācija jau ir notikusi agrāk – tagad nepieciešams to tikai aktivizēt. Un kamēr principialitāte, dažādu klanu partiju, grupu, resoru vai valsts pārvaldes struktūru intereses būs pārākas par valsts interesēm un elementāru veselo saprātu, tikmēr nekas nemainīsies. Kāds ar klabekli turpinās staigāt pa pilsētu, kamēr vien tajā vēl būs kāda dzīva dvēsele, un klabinās, ka viss ir kārtībā. Tāpēc guli mierīgi mana tauta!
