Lai nu kas, bet ceļi Latvijā arī ir daudzveidīgi. Gan gludi kā galdauts, gan līkumaini kā kalnu strauti, gan piķaini un dubļaini, ka bailes paslīdēt, gan tik bedraini, ka jākļūst bažīgiem par saviem zobiem. Kuri brauc un iet, to zina, patiesībā visi to zina, un daudzi apskauž Igauniju, Lietuvu vai Vāciju.
Šeit nesen rakstīja par konfliktu skolā, lai iedarbinātu Izglītības ministrijas kontroles mehānismus. Šoreiz pastāstīšu, kas iedarbināja manu ziņkāri.
Ceļš P1, kas sākas pie benzīntanka Ķīšezera krastā, ved uz Carnikavu. Pirms gadiem pieciem vai savādāk, to pārbūvēja gludu un modernu ar Eiropas naudu, par ko liecināja glīti plakāti ceļmalā. Gludi ir tikai līdz Garciema dzelzceļa pārbrauktuvei, tālāk turpinās via latviensis vulgaris vai parastais Latvijas ceļš, pa kuru gluži nav jālēkā, bet jāšūpojas noteikti. Visi šūpojas ziemā un vasarā līdz pat Carnikavas robežai, kur kā ar nazi nogriezts atkal sākas īpašais gludais asfalts.
„Nu un tad?! Liela muiža, tā pie mums mēdz būt!” man teiktu, bet, redz, piecu gadu laikā Eiropas ceļā parādījušās gan plaisiņas, gan bedrītes, bet savādāk ceļš bija gana labs līdz nesenam brīdim, kad to atkal sāka remontēt un atkal tikai līdz pārbrauktuvei. Pagaidām nekas neliecina, ka remontēs šūpošanās ceļu.
Interesanti, vai mana ziņkāre iedarbinātu vēl kādu kontroles mehānismu, kas noskaidrotu, kāpēc jāremontē gana labs ceļš, bet nelīdzens otrā pusē sliedēm joprojām tiek atstāts novārtā?
