B.S.

Aplūkojot to grāmatu klāstu, kurš Latvijā ir veltīts mūsu valsts prezidentiem un ministru prezidentiem, paveras visai trūcīga aina. Lielākoties šeit dominē jūsmīgi apoloģētiski darbi, kurus vienlaikus raksturo pretenzija un akadēmiskums. Šādas grāmatas pavisam nesen rakstīja par Kārli Ulmani, vēlāk – par Pēteri Stučku, tagad – par Jāni Čaksti un Zigfrīdu Annu Meierovicu. Šajā žanrā autori par savu galveno uzdevumu lielākoties uzskata parādīt šo valstsvīru dvēseles “kā dimanta oliņas, bez neviena melnumiņa” – nešķiežot laiku ar kritisku refleksiju vai konteksta analīzi. Galu galā - slēpti glaimi dažādām dzīvām un mirušām valsts “pirmajām personām” rakstītājam vienmēr atmaksājas labāk par zinātnisku godīgumu un rūpēm par savu autora kompetenci. Protams, ir arī svarīgi izņēmumi – un tie joprojām ir lasīšanas vērti. Tomēr man ar savu visai nepilnīgo latviešu historiogrāfijas pārzināšanu prātā nāk tikai divi nopietni, kritiski un novatoriski darbi par mūsu valsts vadītājiem. Tie ir: Edgara Dunsdorfa grāmata “Kārļa Ulmaņa dzīve: ceļinieks, politiķis, diktators, moceklis” un Āra Puriņa “Andrievs Niedra: četri gadi un viss mūžs” (lai gan Niedras iekļaušana Latvijas pirmo personu plejādē gan dažam varētu likties apstrīdama). Pārējās šā žanra grāmatas lielākoties ir konjunktūras darbi, un to salkanums ļoti bieži padara tos izglītotai acij nesagremojamus. Tie parasti sākas ar banāli puķainiem pastāstiem par to, cik cītīgs, gaišs un apbrīnojams bērns ir bijis mazais Kārlītis (Marģerītis, Jānītis, Zigfrīdiņš, Pēterītis, Vairiņa utt.), cik agri viņš sācis domāt par neatkarīgu Latviju vai komunisma uzvarām – atkarībā no biogrāfijas sarakstīšanas laika. Tādā pašā garā parasti tiek turpināts līdz pat varoņa nāves stundai, dzenot lasītāju izmisumā par to, cik tukša, drūma un nelaimīga gan šodien būtu pasaule, ja izcilais politiķis nebūtu piedzimis vai agrā bērnībā būtu nomiris ar bērnu trieku.

Protams, arī šādi darbi kādam ir vajadzīgi. Tomēr tie ar savu milzīgo saharīna piedevu reti kad sniedz daudzmaz reālistisku priekšstatu par dzīvu personu, kā arī par to problēmu daudzveidību un neviennozīmību, kuras šīm personām ir nācies risināt. Vēl jo skumjāku situāciju dara fakts, ka dažiem Latvijas politiķiem rūpīgi izstrādātas pasaules klases vēsturiskas monogrāfijas tiek veltītas citās zemēs. Minēsim kaut vai 2004. gadā Lielbritānijā iznākušo angļu vēsturnieka Džona Haidena grāmatu par Paulu Šīmani[1]. Šā Latvijas politiķa veikums grāmatā tiek atspoguļots plašākā laikmeta perspektīvā, izmantojot apjomīgu daudzumu materiāla un ievērojamu kompetenci.

Taču pie mums turpretī šajā laikā top tādi opusi kā Māra Ruka “Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe – Freiberga”. Ruks ir sarakstījis grāmatu – denunciāciju, kurā pauž personisku naidu pret bijušo prezidenti. Grāmatas stils ir uzspēlēts un tendenciozs. VVF biogrāfijas fakti (starp tiem daži patiešām plašai publikai ir mazāk zināmi) tiek izklāstīti visai savārstīti. Cienītais dr. philol. visas grāmatas garumā nemitīgi nodarbojas ar mīklainām insinuācijām par VVF krieviskajām un amerikāniskajām simpātijām, cionismu, saiknēm ar rozenkreiceriem, masoniem un Dievs zin’ ko vēl. Taču nevienu no šīm tēzēm viņš tā arī līdz galam pierādīt nespēj – kā nekā šis dr. philol. kā avotus izmanto tikai LETA’s ziņu arhīvu un nez kur sagrābstītas tenkas. Visa šī publicistiskā rīdīšana stipri vien atgādina laikraksta “Cīņa” tekstus par režīmam nevēlamiem elementiem 1980. gadu otrajā pusē. Lai nu kā, būtu nevietā mani uzskatīt par VVF apjūsmotāju[2]. Esmu vienmēr aizstāvējis tēzi, ka viņa tiešām vāji orientējās Latvijas iekšpolitikā, apzināti un ļoti uzstājīgi strādāja pie sava publiskā tēla, kā arī reizēm izturējās nepieļaujami augstprātīgi pret Latvijas “iedzimtajiem” – gan krieviem, gan latviešiem. Taču šie nepārprotamie trūkumi vēl nedod tiesības tukši zākāties par cilvēku, kurš baudīja augstu sabiedrības uzticību un savas izpratnes robežās centās darīt labu mazvērtības kompleksu māktajai Latvijas valstij.

Māris Ruks uz grāmatas vāka raksta, ka viņš esot “Latviešu Akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības prezidents”. Būtu interesanti uzzināt, vai arī citi šās organizācijas biedri līdzīgi prezidentam par nozīmīgākajām akadēmiskajām autoritātēm uzskata advokātu Andri Grūtupu un interneta komentāru dzejnieku vārdā Ontūns Mazpisāns. Ja tas tā tiešām ir, tad laikam gan ar “akadēmiskuma” izpratni pie mums kaut kas nav īsti kārtībā. Lai nu kā, viena laba īpašība šai grāmatai patiesi piemīt. Proti, izdotai apgādā “Antava”, tai krīt ārā lapas. No šīm lapām savukārt lasītājs var sev uztīt kādu smēķi, vai izmantot tās vēl lietderīgāk, kas arī pilnībā atbilstu šā daiļdarba vērtībai un garam.