Par pašu Mihalkovu stāsts, manuprāt, ir diezgan bēdīgs un pamācošs. Grozi, kā gribi, bet viņš patiešām ir viens no 20. gadsimta beigu izcilākajiem kinorežisoriem. Man var iebilst, taču šķiet, ka viņš ir un paliek Tarkovska līmeņa režisors, lai gan varbūt mazāk cienīts „avangarda” aprindās.
Stāvu un krītu par tādām filmām kā „Очи чёрние”, „Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm” vai „Oblomovs”. Arī pirmā „Saules nogurdināto” daļa bija tīri laba. Taču skaidrs, ka Mihalkovs kā persona ir kļuvis atbaidošs ar savu drausmīgo lieluma māniju, šovinismu un sociālu visatļautības apziņu, kura daudzviet Austrumeiropā iet roku rokā ar sabiedrības atzinību. Es atceros, kā šis divmetrīgais ģēnijs kādā preses konferencē iespēra ar zābaku pa seju kādam jaunam cilvēkam, kurš viņam ar kaut ko tur bija metis vai bļāvis, vai kas. Grūti iedomāties, ka šādi varētu rīkoties, teiksim, Kopola vai Venderss. Rietumos ļaudis tomēr turas rāmjos, lai cik vispāratzīta nebūtu viņu ģenialitāte.
Taču mans stāsts ir ne par pašu filmu. Tas ir drīzāk par tās skatītāju. Minētajā torentu serverī ir iespēja pievienot torentam komentārus. Lielākā daļa ļautiņu šajos komentāros svētā sirds skaidrībā „cepas” par to, ka nelietis Mihalkovs esot iztērējis 40 miljonus valsts naudas produktam, kuru lielais vairums neatzīst par labu esam. (Es neesmu redzējis šo filmu, iespējams, tā nav diez ko laba. Taču vienlaikus esmu a priori pārliecināts, ka katrs cents tur ir investēts daudz labāk, nekā kaut kādā Graubas un Ēķa šarlatānu gabalā, par kuriem nodokļu maksātājs maksā pie mums). Taču torentu lietotājs ir dziļi sašutis: kā tā var, ārprāts, ārprāts, kā mūs ir apzaguši!
Taču situācijas ironija slēpjas apstāklī, ka šī augsti morālā diskusija norisinās cilvēku starpā, kuriem galīgi nekas nav pretī apzagt to pašu Mihalkovu un viņa kreditoru – valsti. Te nu jums ir šī postpadomju mentalitāte – pašiem zagt, vienlaikus vaimanājot, ka tie tur augšā ir visu nozaguši. Turklāt tajā, kā liekas, publika nesaskata nekādu performatīvu pretrunu: ja nezagšu es, nozags cits, turklāt tas vēl pārmetīs tev, ka tu nezodz tikai tādēļ, ka esi jau sazadzies pāri mēram. Turklāt sabiedrības krējuma netīrās rokas ir lielisks iegansts, lai padarītu pašiem savu negodīgumu par sociāli akceptētu parādību. Te nu, pie reizes, arī maza sholija zināma ventspilnieka augstajai popularitātei Latvijas darbaļaužu vidū.
