Pagājušās nedēļas nogalē “International Herald Tribune” publicēja Tibetas problēmām veltītu rakstu, kura autors bija slovēņu filozofs Slavojs Žižeks. Nezinātājiem piebildīšu, ka Žižeks mūsdienu Eiropas filozofijai ir apmēram tas pats, kas Elviss Preslijs rokenrolam – populārs, ekscentrisks un pielūgts. Vienlaikus viņš ir viens no tiem filozofiem, kuri nebaidās teikt ļoti konkrētas lietas par ikdienas politiku. Viņa viedoklis par Tibetu ir uzklausīšanas vērts kaut vai tikai tādēļ, ka arī viņš pats nāk no Austrumeiropas un labi pārzin vēsturiskās apziņas lomu politikas veidošanā. Šeit īsi pārstāstīšu raksta galvenās atziņas, kuras pauž zināmu skepsi pret pašreizējo Tibetas kultu, kā arī pret jūsmīgo opozīciju Pekinas Olimpiādei un visa “tibetiski-budiskā” pielūgsmi. Tomēr, pirms to daru, gribu nodrošināties pret pārpratumiem. Es nekādā gadījumā neatbalstu mūsu politiskās elites gļēvo noraidījumu tā sauktajai Tibetas deklarācijai, kas tikai lieku reizi pierāda, ka īstermiņa ekonomiski apsvērumi mūsu politiķiem ir daudz svarīgāki par jebkādiem ētiskiem principiem. Gribu tikai teikt, ka Tibetas situācija nebūt nav viennozīmīga un rietumu publikas un masu mediju atbalsts tai satur krietnu daļu falšuma un liekulības.
Žižeks norāda, ka dalījums “labajos zēnos” un “sliktajos zēnos” Tibetas konflikta gadījumā ir, maigi izsakoties, tendenciozs. Jā, Ķīna 1950. gadā patiešām vardarbīgi ieņēma Tibetu, taču tam nav tieša sakara ar valdošajiem komunistiem. Ķīna jau sen ir īstenojusi aizgādnības un aizsardzības funkcijas pār Tibetas valsti, un to taisījās darīt arī antikomunistiskā Gomintanga valdība. Otrkārt, neatkarīgā Tibeta līdz 1950. gadam nebija nekāda Šangri-La. Tā bija skarba feodālisma valsts ar nemitīgiem dinastiskiem pilsoņu kariem, kurā tās līderi mākslīgi bremzēja attīstību, lai izvairītos no politiskiem nemieriem. Vidējais mūža ilgums tajā nebija pat 30 gadu, taču tās vadoņi nekautrējās sūtīt savus bērnus labākajās angļu skolās un uzkrāt milzu summas ārzemju banku kontos. Citiem vārdiem - apgalvot, ka Ķīnas ietekme būtu kaut kā iedragājusi šās valsts attīstību, ir diezgan problemātiski. Ķīna ir veikusi nopietnas investīcijas Tibetas infrastruktūrā, izglītības un veselības aizsardzības sistēmā. Tādēļ, par spīti zvērīgajai apspiešanai, tibetieši nekad nav baudījuši tik augstu dzīves standartu kā šodien – turklāt Ķīnas lauku teritorijās tas ir zemāks.
Protams, ir jāņem vērā arī stāsts par “kultūras revolūciju” un budistu klosteru demolēšanu. Tas patiešām notika 1960. gados, un to var pamatoti uzskatīt par barbarisku, kliedzoši necilvēcīgu darbību un nepiedodamu noziegumu. Taču jāatceras, ka to lielākoties darīja nevis no Ķīnas iesūtītie sarkangvardi, bet gan paši tibetieši. Pēdējos gados Ķīna gan caurmērā pacieš depolitizētu reliģijas piekopšanu, taču tās negatīvā ietekme uz kultūru ir ieguvusi jaunas formas. Tā ir atvērusi Tibetu amerikāņu stila kapitālismam, padarot Lhasu par Ķīnas Las-Vegasu ar kazino, karaokes bāriem un Disnejlendas tipa “budistu atrakciju parkiem” rietumu tūristu vajadzībām. Savukārt, runājot par Ķīnas šķietami anti-rietumniecisko nostāju, ir jāatceras, ka jau no 1950. gadiem CIP patiešām ir dažādos veidos balstījusi tibetiešu separātistus. Tādēļ Pekinas uztraukums par pašlaik Tibetā notiekošo nebūt nav nepamatots.
Žižeks norāda uz diviem elementiem, kuri rietumu “augsti humānisko” nostāju Tibetas jautājumā padara, mazākais, apšaubāmu. Pirmkārt, te atkal ir runa par nepārprotamiem dubultstandartiem. Cik var noprast no dažām, mazliet niansētākām mediju vēstīm, tibetiešu bandas uzbrūk, vajā un terorizē vienkāršus ķīniešu imigrantus – veikalniekus u.tml. Ja tas kādam liekas pieņemami un attaisnojami, tad tādā gadījumā viņam ir jāpieņem un jāattaisno arī palestīnieši, kas dara to pašu ar ebreju kolonistiem Izraēlā. Otrkārt, rietumnieku masveida šausmināšanās par ainām, kurās policisti un zaldāti terorizē budistu mūkus, ir, maigi izsakoties, liekulīga. Lai runā pats Žižeks: “Galvenais iemesls, kādēļ daudzi rietumos piedalās pret Ķīnu vērstos protestos, ir ideoloģiskas dabas. Tibetiešu budisms, kuru visnotaļ izveicīgi tiražē Dalai-Lama, ir nozīmīgs atskaites punkts tam New Age hedoniskajam garīgumam, kurš ir kļuvis par noteicošo ideoloģijas formu. Mūsu fascinētība par Tibetu padara to par mītisku vietu, uz kuru mēs varam projicēt savus sapņus. Kad ļaudis sēro par autentiskās tibetiešu dzīves zudumu, viņiem nav nekādas intereses par reālajiem tibetiešiem. Viņi vēlas, lai tie būtu autentiski un apgaroti mūsu vietā, tā, lai mēs varētu turpināt nodoties savai trakajai patērēšanai.”
Tiktāl Žižeks. Kā teic krievu paruna: “Par ko nopirku, par to pašu pārdodu tālāk.” Taču šis stāsts acīmredzot nebūt nav tik vienkāršs. Galu galā, daudzi latviešu Tibetas aizstāvji mēdz runāt par kopīgo starp Tibetas un Latvijas likteņiem – un viņiem neapšaubāmi ir taisnība. Šī līdzība ir pārdomāšanas vērta – īpaši tādēļ, ka nevienas zemes vēsture nav skaidrojama tikai kā cīņa starp “labajiem zēniem” un “sliktajiem zēniem"
